Es gribu salaveci...

Uzrakstīju virsrakstu un ienāca prātā frāze ''bet salavecis tevi negrib''. Tagad jums visiem jāsmejas, starp citu.

Kamēr iedomājos piecelt savu slinko pakaļu un sākt rakstīt, sakrājies pavisam daudz stāstāmā, bet vienalga - tas nebūs garš(yeah yeah yeah).

1.Vispirms jau jāsaka, ka Ziemassvētku balle šogad tiešām norāva jumtu, jo tur bija biroja veči, 80to un pāķu mūvi, ''Cryin'' rēkšana, pietiekami dzeramā un ēdamā, sasodītas lēnās dejas, sāpošas kājas, fotogrāfēšanās, baumošana, Sandras brālis, visādi randoma cilvēki mūsu aplī un pāri visam - tiešām satriecoša izdejošanās. Es mīlu savus draugus.

2.Liecību diena ir aprakstāma ar ''wtf''[vadafāk?]. Jo tur bija piparkūku namiņš, ar notecējušu logu, daudz glazūras, Mazais Geto Draugs, Fedžiņš, apkaunojums picērijā, stulbi, neķītri joki, gulēšana visās Purvciema kupenās, nokļūšana kupenās ar Faituša regbija paņēmieniem un neķītri joki atpakaļceļā. Sasodīts, meičas!

3.Ziemassvētki bija tādi...interesanti. Nezinu, kas maniem vecākiem bija uznācis, bet nu jā...diezgan jautrs pasākums izvērtās. Tagad skaidrs no kurienes man tā nepiedienīgā humora izjūta. Un dāvanas ir tiešām foršas. Paaaldies!

4.Otrajiem Ziemassvētkiem nebija ne vainas, kaut arī mēdz būt jautrāk. Īstā ballīte, protams, sākās pēc Aigara frāzes: ''Ziemassvētki ir tikai vienreiz gadā, tāpēc ēdīsim kā nākas.'' Jāpiezīmē, ka gan 24., gan 25. decembrī, man brīžiem likās, ka es tiešām nomiršu. Sasodītais ēdiens.

5.Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem, mana vārda diena atkal bija kaut kas īpašs. Spongebobs vēl joprojām karājas pie griestiem, žēl tikai, ka mūsu orģinālo svečturi ar visu sveci izmeta. Bet Anna dziedāja, pa Dominu vazājāmies, grīdu virtuvē nosmērējām, uz ķīmisko tīrītavu bijām, vakarā šampanieti dabūju - tātad ballīte ir bijusi. Un kas par to, ka es vakarā saplēsu savu pēdējo glāzi ar visu šampi? Galvenais, ka brīvdienas vēl nav beigušās un es turpinu dzert.

6.Par brīvlaiku kopumā? Gulēt eju 6.00, ceļos 14.00, atkarība no ''Keeping up appearances'', riju kā cūka, ģitārai vispār klāt neesmu skārusies(tas, lai Sandrai būtu stimuls atstāt komentu), neesmu izdarījusi neko no jēdzīgā, vajadzīgā vai nepieciešamā...vai gan dzīve var būt vēl labāka? (''Life is life na nā nā na na'')...

Par jauno gadu pagaidām neko nerakstīšu, bet pēc tam...nu tad tik turieties. Vismaz es tā ceru, ka jums vajadzēs turēties. Var jau būt, ka beigās būs tā kā Paula teica - sēdēsim sakrustojuši kājas ar šampanieša glāzēm rokās un pārtijcepurēm galvās. Es gan vairāk cerētu uz akordeona variantu.

Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Kurš to teicis?

Stenlija kaps ar mani pat Z-svētkos:)
Tikai neizmežģiet acis meklējot, stenlija kaps ir uz krekla!

Cepam pērkumus un jūtamies labi...

Redzi Anna? Es tak tev pirms tām n-tajām nedēļām, kad mēs stāvējām ''RIMI" pie kases un es aizmirsu savu O.Vācieti, teicu, ka uzlikšu šo prikolu, kā virsrakstu nākamajam emuāram!

Bet ne par to šoreiz stāsts.

Es tikai jums gribēju pateikt, ka atkal esmu visu salaidusi dēlī sešu stundu laikā, pirtī uz dīvāna. Ka noteikti izgāzīšos nākamajā fizikas kontroldarbā, jo nesaprotu neko un vēl neesmu izpildījusi mājasdarbu. Ka dejošanā man tagad būs jācīnās ar zobiem un nagiem, ja gribu tikt vēl augstāk. Ka esmu slikta draudzene. Ka man ir daudz augoņu. Ka mana dzīve rit ideāli.

Patiešām ideāli. Protams, mīnusu ir pietiekami, bet...velns lai parauj, es atceros tik ļoti daudz reižu, kad man viss bija kārtībā, bet es nejutos labi, un tagad es saprotu, kāda vērtība ir justies laimīgai par spīti visam augstākminētajam. Un nē, man nav kāds īpašs iemesls (varbūt tikai mazdrusciņ dejošana) KĀPĒC es jūtos laimīga, tā vienkārši ir.

Vienubrīd man šķita, ka mana dzīve ir mainījusies uz labo pusi, bet tad es sapratu, ka mainījusies esmu es pati - kļuvusi mierīgāka, nosvērtāka, harmoniskāka, nedaudz vairāk pofigiste un, jā, laikam arī savaldīgāka. vai tas norakstāms uz to, ka izkāpju no sava ieilgušā pusaudžu vecuma? Nezinu. Varbūt. Bet pagaidām tas ir tīri patīkami.

Tagad, kad esmu beigusi nopietni muldēt par ķipa gudrām lietām, varu atkal iekāpt stulbajā un pastāstīt savus iespaidus par pirti. Visspilgtāk atmiņā palikušās lietas:

1. Mana ierašanās. Es jau biju sagatavojusies, ka tur ies vaļā traka ārdīšanās, puse būs piedzērusies, puse vēl dzers, bet...es ienāku iekšā, visi klusumā sēž uz soliņiem un dīvāniņiem, kaut ko paklusi runā, mētā neveiklus jokus un rodas iespaids, ka kaut kā nekas nenotiek. Neesot vēl ieradies Kārlis ar mūziku. Nu jā. Tas visu izskaidro.
2. Drāžamās istabas apskatīšana ar dažādiem cilvēkiem, darot dažādas lietas. Tā arī tur nebiju kopā ar Kristapiņu, bet fotogrāfiju spraušana bija jautra:D
3. Gājiens pēc šmigas. Pat dzertuvē, kas atrodama Ineses mājas galā, paguvu baroties no cita cilvēka glāzes (man patīk nemaksāt, jo Jēkaba draugi ir tik jauki). Un atpakaļgājiens, gar pašvaldībnieku mašīnu arī bija labais...tas jau nekas, ka divas tur tādas drusku mazgadīgas:D
4. Pirts. Kādas kombinācijas tik tur iekšā nebija, bet visbriesmīgākā bija Simona un Džemma reizē. Viena bļauj, otra gāžās un grūstās...sviests. Tā dēļ man atkal nācās baroties no svešiem aliņiem (nu tā ne, tā ne!)
5. Baseins. Pirmajā reizē ielēcu pati (un tikpat ātri atkal izlēcu ārā) un otrajā man palīdzēja Rons (vienkārši pienākot no muguras un ieceļot). Pēc tam jau bija viss pofig, nafig un vienā brīdī es viena pati cīnījos pret 5 džekiem (šļakstoties), un jūs pat nespējat iedomāties, kurš tika gandrīz noslīcināts ūdenī, kas lidoja no visām malām. Bet vispār es baseinā šoreiz pavadīju ahujenna maz laika. Pašai brīnums.
6. Pirts priekštelpa. Vēl aizvien nezinu, kurš nesaprata, ka ņehuj tur vemt. Taču tīrīšana arī savā ziņā bija smieklīga, jo Anna nemitējās staigāt pakaļ un saukt mani par veci (varbūt nodibiniet ar Kārli domubiedru grupu ''Solveiga nav meitene''?)
7. Vinetas atbraukšana. Prieks, ka viņa to repisko veceni nolika pie vietas, jo patiešām nebija noticis nekas TĀDS. Nu labi, bija pievemtas visas malas, kāds dauzījās pie durvīm un lielākā daļa bija pilnīgā pālī, turklāt viss netīrs un trokšņains bet normāls tusiņš, nu! Manuprāt, nekas pat nebija salauzts, būtu pateicīga vismaz par to!
8. Sandras brālis, ar kuru nekad nebiju runājusi. Līdz šim man likās, ka viņš mani uzskata, par dīvainu, bet nē. Tīri normāli paskaidroja, ka repiskajai vecenei tomēr ir iemesls psihot, bet vispār viņš arī viņu nesaprotot. Labs, Andri!
9. Un tad, protams tās slavenās sešas stundas, kuru laikā mans maršruts bija ''dīvāns-stienis-tualete-pīpētava'', brīžiem mainot kursu, vai ejot krusteniski. Paldies Kārlim, kurš mani pamodināja gandrīz ielaužot ribas un tad izmantoja manu apjukumu, lai mēģinātu ieskaidrot, ka esmu džeks. Nē, nu patiesi, zēni! (Vārgi uzsitu uz galda ar plaukstu vai dūri).
10. Nevaru nepieminēt arī ''Beat beat'' dziesmu, ''Juris Mix'' izpildījumā. Piedod, Juri, bet, lai svētītas pārsliņas un dimanti, es nevarēju nesmieties.
11. Un tad gājiens mājās, par kuru nestāstīšu. Noriebies jau rakstīt par lietām, kuras tāpat neviens nelasīs, ja vien kaut kā nedarīšu zināmu, ka blogs atmodies.

Paldies: Simonai - par tusiņu, Paulai - par to, ka biji visu laiku man blakus, Elīnai - par zināmu stulbuma devu, Kārlim - par uzjautrinošu personību un to, ka palīdzi man izprast vīriešus, Rihardam - par labu stieņa dancingu, Annai un Sandrai - par to, ka esat tik jaukas,
Kristapiņam - par to, ka vienmēr liek pasmaidīt, Jēkabam - par mūžīgo ballītes dvēseles būšanu, Annai Dacei - par citas dabas parādīšanu un saprotošo attieksmi, Džemmai - par smieklīgu kondīciju, Jurim - par ''Beat beat'' un Jānim (kā raksta dimeidžs?) - par profesionalitāti ''Gossip girl'' jomā (pirmais džeks, kurš paskatoties uz manu telefonu, nenoprasīja, kas tas par čali uz fona) un...nu jā...laikam jau arī par dīvāniņu.

Tas arī īsumā viss. Paldies par lasīšanu.

Solveiga, kas nav meitene.

P.S. Tikko pārlasīju, un secināju, viss baigi saraustīti uzrakstīts. Sūdīgi man.

Man fantask...

Esmu atradusi iemeslu, kāpēc atmodināt savu nožēlojami panīkušo blogu.

Vispirms, jau jāsaka, ka esmu sasniegusi personīgo rekordu ilgnerakstīšanā, tāpēc man nedaudz jāatgūst iemaņas. Otrām kārtām, ilgi gaidītais emuārs, kurā tiek aprakstīti vasaras notikumi, tiek atlikts uz nenosakāmu laiku, bet apsolu, ka kādreiz šeit parādīsies.

Un tagad īss brīvdienu notikumu pārstāsts.

Kad piektdien atnācu mājās, man jau tā bija grūti nomierināties, man bija 3h, lai sataisītos, bet es pat pusminūti nevarēju mierā nosēdēt. Un tikko kā es esmu pilnīgi atslābinājusies, kur gadījusies, kur ne, pienāks SMS no Mazā Geto Drauga! Varat 3x minēt, kurš atkal sāka skraidīt pa māju kā cūka apelsīnos. Tikai diemžēl skraidīšana un uztraukums bija nevajadzīgs adrenalīna patēriņš, jo sākot iet kopā ar Mariju, man sākumā no bailēm sirds gandrīz apstājās. Proti, mēs esam nogājušas 5m, bet šī nevienu vārdu nav pateikusi, un kad es kaut ko jautāju, atbilde izskan klusāka par Roberta Z. balsi un ne garāka par 2 vārdiem. Sāku jau domāt, kurš ir miris (tfu tfu tfu, piedauzu pie koka) un kāpēc. Protams, beigās garlaicīgais iemesls bija tas, ko tautā mēdz saukt par aizliktu kaklu. Aizgājām līdz Ineses mājai un tur mūs sagaidīja Bībers un Inese, un, pārvarējuši pirmo marijšoku, sāka abi reizē kaut ko stāstīt par Kārli, kuram neļauj braukt, bet vispār atļauj, tā, ka es vispār neko nesapratu. Tad Delfīns iedomājās mani apgaismot, cilvēkiem saprotamā valodā. Tad, kad beidzot visi sāka doties uz pieturu un mums ar Paulu bija paskaidrots, ka nē, vilciens neatiet no Zemitāniem, bet no centra, pusceļā atklājās, ka Inese nav atstājusi mašīnas atslēgas mammai. Protams, ka bija jāiet atkal atpakaļ, kamēr mums jāturpina vilkties uz 11. galapunktu, jo Faitušs nebija paņēmis e-talonu. Izrādījās, ka Kārlim arī nav
e-talona. Manas nejaušās piezīmes rezultātā, Kārlis brauca ar Mārtiņa e-talonu. Un ar visu čakarēšanos, dabūjām stacijā tēlot skrējienu pēc miljona. Vilcienā nekas ļoti īpašs nenotika un pirmajos gājienu kilometros arī ne, un tad sākās. Iestājās pilnīga tumsa un visvairāk man patika frāze no mūsu ceļa rādītājas ''Jā jā, tad jau mēs ejam pareizi, es atceros to koku.'' Vēl kaut kas pieminēšanas vērts? Kompānija pieturā, kas prasīja Inesei, kāpēc viņa atvilkusi tādu baru, tas, ka Toms noturēja Martu par suni, Kārļa brūte, stāvēšana krustojumā, nezinot, kur jāiet tālāk, kamēr apkārt gaudo suņi un vēl šādi tādi sīkumi. Sākumā, man likās, ka pirmajam vakaram bija jābūt klusam un mierīgām, bet sanāca savādāk. Dažs labs aizrāvās ar ''Jameson'' un kāsīšiem, kā rezultātā aizgāja bišķiņ jautrais. Tas jau nekas, ka Bībers gandrīz nogāza galdu, visu laiku meta zemē kārtis, pūta un elsa, turklāt ieskrēja mietā, nevarēja atcerēties uz kuru pusi jātaisa durvis un čurāja metra attālumā no mums. Kārlis toties mierīgi sēdēja un staigāja, visu laiku pamuļķīgi smaidīdams un ķiķinot par katru prikolu.

Pirmā vakara domu graudi:

Solveiga:''Paulai nepatīk trijatā.''

Toms:''Solveig, vai tev ieliet vāju džeikobsu?''
Kārlis:''Tas ir idiots, džeimson!''

''Man lohuj!''

''Raslomāns.''

Toms:''Man neceļās...roka. Viss pārējais ceļās.''

Toms: ''Īstenībā grūti noturēties sēdatā divus.''

Toms:''Kas pie sūda notiek?''

Kārlis:''Es ņemšu riekstus.''

Solveiga:''Tu Kārli ņemsi?''

Toms:''Tev mazais daikts?''

Paula:''Kas tas par skaņdarbu, lūdzu?''

Pēc tam mēs skatījāmies kaut kādu dīvainu robotu filmu, tikai tobrīd pilnīgais bezsižets likās smieklīgs. Gulēt aizgājām ap 4:00, un jau 9:00 (nezinu, kurš, atvainojos, duraks, pamodās pirmais) nācās vien celties. Dienas pirmā daļa pagāja mazgājot traukus, taisot makaronus, tusējot siena gubās (paldies Bīberam, kurš mani, hmm, veiksmīgi nocēla jeb iemeta caurumā starp divām gubām), dziedot ''Dzintaru'' un improvizēto ''Div' pļaviņas es nopļāvu''.

''Div' līnijas es nogrābu

Sarkanā aboliņ'

Pati māku zāli grābti

Pati trimmeri vicināt

Es uzdevu bēšu jaku

Savam zāles Bīberam.''

Kā jau nojaušat, mēs grābām zāli un grābjot sagaidījām Simonu un Edžiņu. Kopīga pasmiešanās, par iepriekšējo vakaru piedzīvojumiem, un tad jādodas pārgājienā. Sākumā tāds panīcis tas gājiens, par spīti akmeņu ripināšanais upē. Mazliet aizraujošāka bija nokļūšana uz saliņas, kur es atradu ''L'' koku un gandrīz iežāvos, bet tas laikam sanāca gandrīz visiem. Kārlis nedaudz uzlaboja manu garastāvokli, uzsākot skriešanu pa mežu, pēc tam uzlabošanu pabeidza Delfīns un galā nonācu pavisam priecīga. Zem tilta, gaidot iesvētāmo Edžiņu, sadalījām lomas vakaram (nejautājiet) un Kārlis aizbēga uz otru tilta galu. Tā kā Edžiņu neizdevās iesvētīt, tad tika atrasta cita jautrība - sacensības, staigājot pa tiem dīvainajiem objektiem ceļa malās.

Inese:''Tas kāsītis tevi nefantask?''

Roberts:''Zarpisis''

''Esmu vidus cūka''

Tā īsti neatceros, ko darījām atnākot, bet tad sākās ugunskura kurināšana. Ilga čakarēšanās un tad beidzot arī kaut kāds rezultāts. Es jau neteikšu, ka drusku ilgi muldējām par Zazu, tur ir pārāk daudz jautrības. Bet vispār bija arī citi jautrības iemesli.

Inese:''Knakšķ jau dedzīgi.''

''Ziemas zirņi.''

Kārlis:''Mīlestība un cirkulis.''

Inese:''Es jūtu, kā mana desa vibrē''

Toms(ar stipru krievu akcentu):''Mršmelovi.''

Visi:''Kropļie roņi.''

Vakars iekšā, nebija tik labs, kā iepriekšējais, bet sūdzēties nevar. Spēlējām kārtis komandās un man ir tāda naiva cerība, ka Edžiņš un Faitušs nepamanīja, ka viņiem ir viena tizla komandas biedrene. Pēc tam uzvarēju ''ēzeļos'' visus trīs džekus (tā gan bija sajūta, kad es noliku savu mazo plaukstiņu un tie visi zirgi sagāzās man virsū) un tad kāršu spēlēšana beidzās. Sākām skatīties šausmeni, kas nebija šausmene un laikam tikai Paulai un Bīberam izdevās neatslēgties. Un ja kāds ierunājās, tad tur pārsvarā nāca laukā kaut kāds miegains sviests.

Kārlis:''Ar kokiem runā par Bīberu.''

''Prikoļi''

Kārlis:''Īstenībā viņu sauc Maksims un viņš arī ir...Maksims.''

Sākoties vilkaču filmai, aizgājām gulēt, bet, protams, tad miegs pārstāja nākt. Inese sāka lasīt 50 knifus, kā ''viņam pieskarties tur'' un pārējiem (Paula, Simona, Marija, es, Bībers) sākās neķītrais vakars. Ā jā, piemirsās pieminēt, ka tur bija arī Briedis, kaut kur starp Paulu un Mariju. Par visām Simonas gudrībām nerunāšu un kur esmu apgrābstīta, arī nestāstīšu, bet viens pieklājīgs prikols bija.

Briedis:''Wazzaaaaap!''

No rīta nekas tāds ļoti īpašs nenotika, tikai mani izvaroja sauleszaķītis, un Edžiņam ar Simonu nācās braukt atpakaļ ar vilcienu. Tālāk aktīvākā darbība risinājās uz šūpolēm, darot visādas stulbības, kuru dēļ man atpakaļceļā, mašīnā, bija nu ļoooti laba dūša:D

Simona:''Viņš ir kā banāns, tam ir divi gali, sūkā.''

Solveiga:''Escape-d!''[ekseip-d]

Paldies visiem, kas bija pārtijā, sevišķi, protams, Inesei. Vienīgā nelaime, ka domājot par rītdienu, mani ir pārņēmusi nepatīkama ''back to reality'' sajūta. Ceru, ka drīzumā varēsim to atkārtot.

Pie Jura dzīve mana...

Baigais slinkums rakstīt, bet nevar atlikt savādāk drīz nebūšu Rīgā, nevarēšu vairāk visu atcerēties, kleita pa garu un kas tik vēl ne:D

Tātad pēdējā trakā, gandrīz, nedēļā. Gandrīz, jo par pirmdienu un otrdienu nerakstīšu, nekas nenotika.

Trešdiena - pēdējais mēģinājums VEFā un tērpu izņemšana. Viss notiek uz skatuves, fucking karsti, viss besī, skatos kā Kristiāns, Emīls, Rīčards un Edgars muļķojas. Kristiāns vienkārši nepārspējams. Viņš guļ uz zemes ar atvērtu muti un izdveš gorillas cienīgas skaņas. Kārtējā dusmu lēkme par Alsungas tērpu, bet tas jau nevienu neinteresē. Pēc tam mājās.

Ceturtdiena - pagājusi tikai viena diena, bet es jau priecājos par šo sengaidīto brīvdienu. Tik ļoti uzmundrina, ka gandrīz visu dienu nokluknēju pie datora. 18.00(manā izpratnē ir rīts, jo pamodos 15.00) dodos paķert tērpu, kurš, protams, ir atstāts VEFā. Tā kā ārā nav tik karsts, bet mājās iet negribās, izmetu 4 nevajadzīgus līkumus un tikai ~20.00 nonāku mājās. Pēc tam dodos pretī Simonai, kurai beidzies treniņš un mēs, lēnā garā, atnākam mājās.

Piektdiena - no rīta jātriecas uz Mežparku, lai izmēģinātu. Karsts kā ellē, Mairita visu laiku bļauj, Iveta man krīt uz nerviem, Purvītis ar savu čakarēšanos arī. ''Dzirkstelītei'' dejas aiziet lēnāk, nekā Mārtiņam lasīšana. Lai gan starplaikā pūš tāds vējš, ka pat paspēju uzmest lakatu uz pleciem, tomēr uz laukuma svilina pēc pilnas programmas, tik ļoti gribās ātrāk beigt. Kristiāns vienkārši fantastisks. Viņš ir saticis Andrievu un tagad nepārtraukti vārās par vecajiem grupas locekļiem. Iveta nāk klajā ar paziņojumu, ka vajadzētu visiem starplaikā aizbraukt uz pļavu. Uzminiet ko? Viņa, slēptā veidā, tiek pasūtīta di*st! Aizbraucu ar pārējiem paēst, pēc tam mājās, tad pie mammas sapīt bizes un tad esmu atpakaļ pie universitātes. Jūtos tīri apmierināta ar dzīvi, jo esmu dabūjusi jauno ''Cosmo'' un brīdi pamuļķojusies ar Karīnu un Beāti dziedot ''Waka waka'', vēlreiz saņemu garšīgo karbonādi. Pēc tam sākas ģenerālmēģinājums un pirmo reizi mūžā es svīstu kā cūka. Totāli izgāžamies ar savu ''Vilksim košu zelta jostu'' un pēc ''Pūpolīša''', izkāpjot no tautastērpa jūtos...es pat nespēju to aprakstīt. Ar Paulu dodamies uz viņas mašīnu, ierēkdamas par visu apkārtnotiekošo, kā vienmēr. Beigās, apstākļu sakritības dēl, mums nākas pamatīgu gabalu noskriet(tas nabaga vīrietis, kurš dabūja vēderā manu pakaramo). Tad mierīgs brauciens mājās un mierīga, karsta bezmiega nakts.

Sestdiena - stulbais gājiens. Jau no paša rīta esmu saģērbta tautastērpā un īgna uz visu pasauli, kā vienmēr gājienu rītos. Lauma man šodien teica, ka es esot ieradusies uz paziņojusi: ''Esmu tautumeita, kas gatava apsist visu pagastu''. Pati to neatceros, laikam tiešām biju pārkarsusi. Sastāšanās, saorganizēšanās un sākšana šoreiz sākas ļoti ātri. Kristiāns vienkārši fantastisks. Esmu nostādīta viņam blakām un viņš man visu laiku stāsta, ka viņa vecāki aizbraukuši uz kantri mūzikas festivālu un tamlīdzīgas muļķības. Ričards tikpat smieklīgs. Vai tiešām pēc katra gājiena man būs jālipina zeķes laukā no asinīm? Goda vārds, kādu dienu es tās kurpes ar prieku noslīcināšu! Tad garlaicīgā ēšana un brauciens mājās pēc pārējā tērpa un bizēm, atgriešanās pie VEFa. Šodien ne reizi neesmu izkāpusi no tērpa un sajūtas ļoti ekstrēmas. Pirms koncerta kaut kāds mēsls vēl pamanās man iekost kājā. Kāja uzpampst un es tieku nogādāta traumpunktā. Lūk aptuvenā notikumu gaita:
Iekliboju traumpunktā Mairitas, Laines, Edgara S., Līvas un Annas Daces pavadībā.
Traumpunkta vecim izstāstu savu problēmu un viņš mani maigā balsī mudina apsēsties. Pēc tam, kad viņš manu kāju ir iesmērējis ar kaut kādu smēri(izmantojot tikai mazo pirkstiņu:D), izjautājis par iespējamajām alerģijām un Mairita man izskaidrojusi, ka šītablete varot vilkt uz miegu, sākas jautrākais.
Vecis: ''Nu kā tad tevi, princesīt, sauc?''
Es: ''Ko?''
V: ''Es prasīju kā tevi, princesīt, sauc?''
E: ''Solveiga...Brūvere.''
V: ''Un cik jauna tu būsi?''
E: ''16.''
V: ''Un kāds kolektīvs?''
E: ''Zelta sietiņš.''
V: ''Kāds kāds?''
E: ''Zelta sietiņš!''
V: ''Ā, tātad tu dejo?''
E: ''Jā."
Laine, Edgars un Līva rēc.
V: '' Redzu kāds te ar tevi cenšās iepazīties!''
Mairita: ''Nē nē, tie ir kolēģi!''
V: ''Nu ne jau viņi, es!''
Saskatīšanās.
V: ''Mani sauc Vilnis, starp citu.''
E: ''Jā...paldies...prieks iepazīties.''
Pēc kādām 20 min., kad taisos celties augšā, Mairita prasa viņam vai varu iet.
V: ''Nē nu tu vari, bet, ja tu gribi, vari arī pasēdēt. Arī mašīnā.''
Solveiga steidzīgi klibo prom.

Ar Annu dodamies mazā pastaigā un satiekam Elvīru. Kamēr viņas runājas, ieraugu Paeglīti, Zanribu un Kaltmani, dodos sasveicināties, bet pirms es esmu paspējusi kaut ko pateikt, Riba burtiski mani apēd ar iznīcinošu monologu. Tai nu gan ir iekšas! ''Vilksim košu nojaucam pēdējā pakāpē, un visa vaina tiek novelta uz nabaga Kristiānu:D Dejas laikā Edgars samežģi kāju un es otro reizi dodos uz traumpunktu, cerībā, ka tur nebūs Vilnis. Viļņa nav, bet elastīgo saiti arī nedabūju. Nabaga Edgars! Kristiāns ir vienkārši fantastisks. Mairita paziņo, ka iepriekš viņu rādīja TV un viņš visu laiku esot muldējis, tagad varētu runāt mazāk. Ejot garām kamerām viņš atkal visu laiku vārās, par netaisnīgo dzīvi un ka viņš vairāk vārdiņu neteikšot. ''Pūpolītis'', manuprāt, sanāk tīri veiksmīgs. Pēc tam ar Annu izstaigājam visus pārtikas plauktus un es pat pamanos nosūkāt vienu karameli:D Kad Platpers paziņo, ka visi var palikt uz sadziedāšanos, saskumstu, jo tur galīgi nekas nesanāk, nav neviena pieaugušā, ar kuru varētu palikt. Pēc tam kaut kā noskaidrojas, ka šeit atrodas Elīna un viss skaidris kā varu tikt uz sadziedāšanos. Protams, Ivetai ir jāuztaisa hajs par to, ka viņai vajag redzēt manu pieaugušo un tad beidzot tieku prom, tieši uz ''Lilioma dziesmu''. Tālāk bezgalīgi ilgā rēkšana par Platpera prikoliem, piemēram, ''Tad netici tām babām vis'', ''Pie Jura dzīve mana'', ''Netais' te burzu'' u.tml. Tad kārtīgi izdziedamies tramvajā, pasmejamies par veci BMW un veci uz soliņa, aizbraucam pie viņas, paēdam, parēcam par kaimiņiem un ejam gulēt.

Svētdiena - pamostos 13.30 un aizlaižos mājās. Tālāk pilnīgs nasings.

Kā man vispār kopumā ir gājis? Pa visu nedēļu kopā esmu gulējusi tikai kādas 6h . Atklāju jaunu terapiju: viena kafija atver acis, otra kafija pieceļ kājās, enerģijas dzēriens liek kustēties un milzīgs gribasspēks liek dejot. Diemžēl tam visam ir nelegāli blakusefekti vakaros - sāpoša galva, bāla seja, zili loki, sačakarētas iekšas un atņemta enerģija. Manas sakasītās locītavas izskatās kā sadurstītas un velku kājas pa zemi ar mehāniskām, iestrādātām kustībām. Citi droši vien domā, ka esmu narkomāne. Laikam laiks atpūsties.

Atā:)

P.S. Sorry par kļūdām, nav spēka labot.

Sveika, Solvēga, tev smukas kurpes...

Es pat nezinu, kā lai sasveicinās šoreiz. Tātad jums vienkārši nāksies pieņemt, ka esmu šeit uzkritusi no zila gaisa. Sāksim.

Mana ģimene ir fantastiska. Labāku ''sweet 16'' es nevarēju vēlēties. Viss sākās ar atkārtotu parādīšanos Elīnas mājā, kur mēs četru dienu laikā esam paspējušas uztaisīt zemeņu kaujas, noskatīties draņķīgu šausmeni un sakrist visiem uz nerviem. Parasti mēs paspējam daudz vairāk, bet mani sajūsmina šī bezjēdzīgā sēdēšana dzīvoklī, skatoties stulbus MTV šovus u.tml.

Otrā tūre tika atklāta braucot uz laukiem. Nē, nu vispār jau tikai mēs varam nogulēt 3/4 ceļa un vienalga mašōnas pasažierus novest līdz pēdējai stadijai. Recepte, kā to izdarīt? Ņemiet vienu labu draugu, ar labu humora izjūtu, sasēdieties šaurā, piekrāmētā mašīnā, kaujieties, spārdiet priekšējos krēslus, skaļi dziediet līdzi radio(ja rindiņas vidū iešaujās prātā cita dziesma, nekautrējaties ar ķērcienu sākt dziedāt to), izjautājiet vecāko brālēnu vai brāli, par viņa attiecībām, ēdiet citiem domātās bulciņas, vēlams piebirdinot visu apkārtni, sarežģītās satiksmes vietās skaļi izbļaujiet pretrunīgus norādījumus šoferim, pie katras neveiksmes piekabiniet attiecīgajai neveksmei vārdu -fail (piem: bumbas-fail, mākoņa-fail, bulciņu-fail, dabas-fail), guļot skaļi krāciet un siekalojieties, sakrītot viens otram virsū, pamostaties ar skaļu iebļāvienu tieši tad, kad kāds to ir vismazāk gaidījis un, pāri visam, nevaldāma, zirdziska ķiķināšana, griezīgā falsetā. Brīnums, ka mūs vispār vēl kaut kur ņem līdzi.

Bet, atklāti sakot, man patika pats vakars, ar mierīgām sarunām, kas pamazām pārgāja uz pavisam nemierīgām un, kā vienmēr, beidzās ar Nila apsmiešanu. Vēl man patīk tas, ka gulēju kaut kādā sūdīgā caurumā, gultas vidū. A ko darīt?

No visām radinieku dāvanām man vislabāk patika kaste ar marcipānu (līdz šim domāju, ka viņi manas iegribas uztver visai nenopietni) un puķes no Aigara, kuras viņš sākotnēji vispār bija atstājis Rīgā, un tikai pateicoties vecmāmiņai, es pie viņām arī tiku. Ak jā, vēl arī ikgadējā frāze: ''Audz liela, stipra, klausi vecākus'', bet tas jau tāpat bija paredzams, ka tas mani vajās katru gadu, līdz pat apmēram 40.

Mani draugi ir fantastiski. Vispirms jau paldies Annai, kas piezvanīja tieši 00:00, ar muļķīgo jautājumu, vai es guļot. Kā tad, pati noticēji?:D

Un ,otrkārt, nevienam no jums nav tik radošu drauga kā manējie. Nu padomājiet, jau pats iesaiņojums vien bija ko vērts - divas, avīzēs ietītas, kastes, uz vienas aprakstīta mana seksualitāte, turklāt viss aptīts ar milzīgu rozā lenti. Un iekšas kastēm vispār bija nepārspējamas. Biļete uz Mika koncertu, kaklā karams mediators, rozā disku maciņš, ar smieklīgiem suņiem, kurš piepildīts ar diskos sarakstītām, ideālām filmām, rozā baletsvārciņi, no gaidīšanas novītusi puķe un, pats galvenais, lillā krokši, kas aplīmēti ar visvisādiem rozā spīguļiem un rozā plastmasas spaikiem sānos. Hell yeah!

Vakar 4.00 sāku skatīties ''Breakfeast at Tiffany's'' un aizgāju gulet 6.30. Sekas: nedrīkst pa dienu sēdēt, savādāk visu laiku gribās gulēt. Secinājums: ja agri jāceļās, tad vai nu jāiet gulēt pirms 2.00, vai nevajag iet vispār. Turpmāk ievērošu.

Bet filma bija fantastiska. Šovakar - ''Gentelmen prefer blondes''. Nevaru sagaidīt, jau tagad staigāju dziedādama ''Diamonds are a girl's best friend''.

Vēl paldies Paulai un Simonai par foršo dienu ezerā un Sandrai par jauko ballīti, ceru, ka pašai patika:)

Cheers.

Kārtējais futbols:D

P.S.Nedēļas vārds - lampinjoni. Tad es tos lampinjonus arī uzliku fonā, lai jums jautrāka lasīšana!

Man jau sāk parādīties zemeņu sviedri...

Kārtējais naksnīgais sveiciens!

Es nezinu ar ko lai sāk. Nespēju atcerēties visu, kas noticis(neesmu dzērusi). Kā vienmēr mēģināšu sakopot visu pa punktiem. Paskatīsimies, kas no tā iznāks.

1.Visai interesanti Jāņi. Protams, tajā dienā, kad iebraucām Kandavā, es tieši biju ieslēgusi ''esmuarvisuneapmierināta'' un ''manadzīveirstulba'' garīgo, turklāt tas bija tieši Jāņu vakars. Čakarēju smadzenes visiem pēc kārtas un nekas man nepatika. Sākot ar to, ka pļavā pārvērtos par staigājošu pierādījumu, ka cilvēki, kas sirgst ar dažādu augu radītu alerģiju, izskatās diezgan briesmīgi un beidzot ar to, ka, manuprāt, bija savākušies pārāk maz cilvēku, man nāca miegs, man nepatīk mans vainags utt. vienīgi biju apmierināta ar manis un Paklāja padarīto darbiņu, proti - nopļauto mauriņu sētmalē. Kad pēc krietnas kafijas tases mazliet atguvu pozitīvismu, sapratu, ka Jāņi tomēr nav galīgi zemē metama lieta. Paspējām ar Elīnu izstaigāt pus Kandavu, pierīties kā cūkas, palasīt, izgulēties, izsmieties(tie vienlīdzīgie teikuma locekļi mani kapā iedzīs) un sagaidīt viņas vecākus, un tas viss tikai līdz apmēram 1:00, kad devāmies uz Zaļumballi. Protams, 15 min. pirms iziešanas es Intai pateicu, ka viņa pretīgi izskatās un par daudz palaiž muti, viņa mani pasūtija di*st, un pēc tam palūdza vai nevaru viņai uzpīt vainagu. Es viņu pasūtīju uz to pašu vietu, rezultātā mamma uz mani sadusmojās un uzpina pati. Nice. Vienmēr es vainīga.

Sākumā likās, ka zaļumballe būs tikpat ļoti garām kā pagājušogad, bet nē - es dabūju padejot ar 21 gadu vecu lauķi, kurš bija tik piedzēries, ka man nācās viņu stumdīt pa estrādi, atbildēt uz viņa stulbajiem jautājumiem un just kā viņš nespēj savaldīt roku, kura tikai retu reizi nonāca uz mana vidukļa. Elīna toties dabūja 16 gadīgu urlu, ar iesauku Kimmels, kurš nekustējās vispār:D

Vēl atceros kā skrēju izčurāt lielo daudzumu šampanieša, kvasa un sulas, katru otro minūti, katrreiz pārāk tuvu ceļam, bet...vai nav vienalga?:D

Pēc tam iešana mājās un tradicionālā vainaga mešana kokā. Vainags teica, ka apprecēšos pēc gada. Kā tad, ar pagājušā gada mešanas mākslu, man bija jāaprecās kaut kur ap 80, bet neesmu pārliecināta, uz beigām vairs neskaitīju.

Otrā diena? Viss, kas tur notika - ideāli vēlā pamošanās(sīkie spēlēja datoru, man patīk pamosties no izsauciena ''Jā, apdzen viņu, jā, piedod gāzi, davāāāi!!''), futbola sezonas atklāšana Kandavas stadionā, zemeņu kastes izēšana un jautrais vakars.

Kad braucām projām, man bija iestājusies mērena depresija un viss noriebies. Abas ar Paklāju, mašīnā uzreiz aizmigām, un apstājām tikai tad, kad mašīna strauji nobremzēja. Protams, ka mēs nebijām Rīgā, tikai kaut kādā dīvainā lauku apvidū un Elīnas tēta galva iebāzās pa logu un prasīja vai mēs negribam apskatīt apjomīgāko ozolu Baltijā. Elīna viņu pasūtīja ar vārdiem: ''Tev izskatās, ka es gribu apskatīt kaut kādu tur ozolu?'', un jāsaka, ka es pilnīgi piekritu. Tiklīdz kā vecāki bija aizgājuši un atstājuši mūs pieskatīt Valteru, mēs sākām mosties. Vispirms mana dārgā māsīca pateica kaut ko šausmīgi smieklīgu, es tikai nevaru nekādīgi atcerēties, bet tas ir svarīgi, jo šī frāze man atgādināja, ka vairāk par visu pasaulē es gribu redzēt podu. Bet kā jau es teicu, krūmos nevar līst, ja nu es nejauši būtu apgānījusi to ozolu? Tad ieraudzīju mazu koka mājiņu un iekšā mani gaodīja aicinošs, veclaicīgs caurums grīdā. Nu, vai nav jauki? Vēlmes dažkārt piepildās tik ātri.

Pēc tam piebraucām pie Pūres kārtējā ievārījumu veikala, un mašīnā divas drausmīgi gribošas meitenes tika apgādātas ar lielizmēra zemeņu kasti, kas bija jāmēģina aizgādāt līdz Rīgai sveika un vesela. Tā nu mēs aizmugurējā sēdeklī, sveikas un veselas, draudzīgā klusumā ēdām zemenes un brīžiem visi apsmējām Džastina Bībera balsi. Apmēram kastes pusē Elīna paziņoja, ka viņai sāk parādīties zemeņu sviedri un viņas mamma mūs mīļi palūdza beigt rīt kā cūkām. Tālāk pilnīgs nasings līdz pat mājām.

2.Pēc tam tikos ar Simonu. Secināju trīs lietas. Pirmā - dažreiz man gribētos viņu iekaustīt ar beisbola nūju, bet pēc ilgāka laika man vienmēr ir prieks viņu redzēt. Viņai ir tik sasodīti lipīgi smiekli, par kuriem vairāk varu pastāstīt trešajā secinājumā. Un pie trešā mani noveda saruna ar viņu. Atcerējos lietu, ko agrāk sev atkārtoju regulāri, bet pēdējā laikā bija piemirsies. KATRS PATĪKAMAIS SĪKUMS DZĪVĒ IR IEMESLS LAI PRIECĀTOS. Vēl vairāk. Tieši sīkumi dara mani laimīgu. Manu draugu smiekli, mana interesantā un lielā ģimene, kārtīgs ēdiens, svētki labā kompānijā, labas grāmatas, joki filmās, kāda rindiņa dziesmā, jebkāda veida deja, saldas smaržas, šampanieša glāze, spīdīgas lietiņas, daba...es aizraujos, bet es varētu turpināt mūžīgi. Šobrīd priecājos par mana rajona skaistumu rītausmā, īstu piparmētru tēju, kas kūp manā priekšā un par to, ka man nav augoņu. Ir labi būt bērnišķīgam.

3.Šodien tikos ar Paulu. Tomēr tāds ļoti foršs cilvēks. Jauka pastaiga.

4.Nolēmu turpmāk rakstīt katru svētdienas vakaru un dažreiz iemest pāris bildes ar galvenajiem notikumiem. Tas palīdzēs manam blogam neatrofēties.

5. Man ir tik daudz apņemšanos, ka pietiks visam mūžam. Ceru, ka vairs nenāks klāt jaunas(bet es tiešām taisos iemācīties braukt ar moci).

6.Zinu, ka šeit nekas nebija par ģitārām. Tātad Sandra šo īpaši negribēs lasīt, tāpēc es to labošu. Viens no maniem slepenajiem, mazajiem prieciņiem, ir vērot kā iemirdzas Sandras acis un uzstaro seja, kad viņa ierauga ''Les Paul'' ģitāru. Mani tās ģitāras neinteresē nevienā galā, bet es varu viņām pateikties par šo. Paldies.

7.Nospiedīšu ''publicēt ziņu'' tikai rīt no rīta, kad būs pieeja fotogrāfijām. Bet paturiet prātā, ka es to rakstīju jaukā vasaras naktī, un tāpēc te sarakstīts tik daudz muļķību. Paldies par pacietību, mīļie. Mīlu jūs visus:)

Bye!

The loovin' spoonful - Do you believe in magic

Do you believe in magic
In a young girls heart

How the music can free her

Whenever it starts

Notizzz...

Sveiki, kolēģīši!

And now you're working in the bank,
A family man,
A football fan
And you're name is Harry.
How dull it seems,
Yet you're the hero of my dreams:)

Neticami īsā laikā savu Hariju esmu iemīlējusi. Nevarētu teikt, ka viņš strādā bankā, bet viss pārējais atbilst patiesībai. Proti, viņš patiešām mums ir īsts ģimenes cilvēks, visi ar viņu labi saprotās. Tā kā šobrīd ir aktīvā futbola sezona un es brīžiem sekoju līdzi, tad arī viņam nāksies. Nu nākamais apgalvojums nav jāapstiprina, viņš IR Harijs:D Un tas patiešām šķiet kaut kā traki, ka viņš man vēl aizvien nav man apnicis un es vakaros laimīga aizmiegu:D

Īstenībā jau šis ieraksts bija domāts Harijam, bet es tomēr gribu dažas pateicības vēl uzskribelēt:

1.Anna - Paldies par ļoti pāķīgajiem pāķiem un ēdienu. Prieks atcerēties:)

2.Sandra - Paldies par pirmo uzdevumu, kas jāiemācās un cītīgo odu sišanu pirtsaugšā:D

3.Paula - Ak vai, nu tu jau pati zini. Par auna zirņiem 'n' stuff.

4. Inese - Par krustvārdu mīklu un manis atvešanu mājās, kaut arī es kā neliete nesamaksāju:D

5. Marta - Par pacietīgo gaidīšanu, kad es tev ielīdu priekšā ar savu māršmelovu un, apmēram miljons, kurkuļu iebēršanu manās rokās:D

6. Marija - Par to, ka esi tikpat stulba kā es un ka tik daudzi tavi jociņi nu ir kļuvuši par lokālajiem:D

7. Simonai - Par sapratni(pati zini)

8.Elīnai - Par to, ka brīvdienās nepiesējies man ar zvaniem un šī rīta uzlabošanu, par to, ka tik pacietīgi pieņem manas ģimenes mainīgos Jāņu noteikumus un ka negaidīji viņu ilgāk par stundu, savādāk es jau nobijos(es zinu, ka tu šito lasi, šuvēja tāda:D)

9.Mammai - Es zinu, ko tu izdarīji Harija labā un tas tiešām ir daudz. Paldies:)

Nu tas arī īsumā viss, tusiņš tiešām bija jauks.

Līdz nākamajai reizei!

Pirmā Harija bilde:

Pīparburkāns....

Hello to California!

Pēdējās dienas ir bijušas tik notikumiem pārbagātas, ka es pat nezinu ar ko sākt...varbūt stāstīt par jautrāko daļu? ''Ja? Jūs pieņemat apgalvojumu? Nu jā, jums jau nav izvēles nāksies ticēt!''

Ne īpaši garo, bet karsto braucienu, pateicoties Annas vēlmei visu gaisu sasūkt sevī, es neaprakstīšu. Pārāk garlaicīgs. Bet toties atbraukšana gan bija interesanta, jo pirmais, ko es ieraudzīju, izkāpjot no mašīnas, bija vienmēr aktuālais jūrnieku stls, un tuvāka apskate liecināja, ka tajā atrodas arī pati Paula. Pēc tam iekārtošanās, spaidīšanās istabiņā, Grišānes sveikšana, ēdiens un, līdz riebumam apnikušās, dzeltenās mapes. Tad mēs ar Paulu iemēģinājām šūpoles, līdz es kļuvu mēreni zaļa(vismaz iekšēji jau nu noteikti) un gājām kopā ar pārējiem spēlēt bumbu. Protams, mana neaprakstāmā veiklība un futbolistes talants, lika viņai ielidot upē. Kad biju nonākusi līdz vietai, kur varēju tikt augšā, pirmais ko dzirdēju, bija: ''Nu kurš gan cits vēl varēja notizloties!'' Balss īpašnieks - Kārlis ar Faitušu pie sāniem, kurš gan cits. Uzrāpos augšā un devos pie pārējiem, lai secinātu, ka tagad viņi ir spiesti spēlēt Wilsonu, mana spēriena dēļ. Klusēdama pievienojos, un klusēju līdz pat brīdim, kad atskanēja mundrais: ''Eu, spēlējam kartupeļus!'' Es piekritu. Ar šo spēli ir tādas atmiņas, kaut arī ne reizi nenoķēru bumbu, jo parasti tas ir vienīgais, ko vispār spēju tur izdarīt. Nu jā, peldēšanās process man sākumā raisīja domu: ''Ai, drusku patupēšu baseinā, nošļūkšu vienreiz pa to kalniņu un viss. Nebraucu jau peldēt.'' Kā tad. Protams, ka es līdz 4 rītā atrados peldkostīmā un pat netaisījos beigt, par spīti Grišānei un mammai. Tad tā negribīgi apģērbos, istabiņā sajūsminādamās par Ineses mammas teikto Paulas mammai: ''Klausies, draivere, ej pagulēt!'' Nonākusi lejā, kopā ar vēl dažiem palasīju skolotāju izteicienus. Pēc tam delfinārijs, ar periodisku, kāda miegaina klasesbiedra parādīšanos, un jautājumu: ''Ko jūs te darāt?'' Dziesmu kaukšana mani uzmundrināja tik tālu, ka varēju doties mēģināt paēst. Pāris minūtēs, visi, pilnā galda miegainie dalībnieki, pa vienam izklīda, un palikām tikai es, Paula, Anna, Kārlis, Faitušs un it kā guļoša Inese. Tad, protams, foršā negulēšanas murgošana par pīparburkānu, diviem deguniem un desiņām, kas negaršo. Īstenībā jutos sūdīgi, līdz Bībers pateica, ka gribās kafiju, uz mirkli palika labāk, jo es beidzot zināju, ko es gribu, bet tad atkal viss sabruka, jo es tam netiku klāt. Tad vēl pamuldēšana, kolektīvā(2 cilvēki) kafijas taisīšana pie letes(taisīšana nozīmē iebērt cukuru) un atgriešanās pie galda. Pēc tam dažu mierīgu vecāku pamošanās un pamazītēm skaita sarukšana, līdz es attapos, ka mani vecāki vēl guļ un devos viņiem paklaudzināt pie stikla. Tad aizbraucām priekšpēdējie, neko nepaņemot līdz(damit aus) un es visu ceļu nogulēju. Tipiski.

Tas, izlaižot dažus sīkumus, arī viss, ceru, ka pārējie pavadīja laiku tikpat labi.

Auf Wiedersehen!

Sistēmas bez pārmaiņām, rietumu frontē...

Hello from the Mars!

Īstenībā jau man nav man daudz ko teikt...tikai gribēju pateikt, ka vēstures konsultācija mani ir ļoti spēcīgi ietekmējusi. Nē, nu īstenībā droši vien pie vainas ir Ernests, bet tagad man, vairāk kā jebkad, negribas iet projām no šīs skolas. Un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, arī mūsu klase ir pārāk forša. Es to nevaru, nevaru, nevaru darīt...Es varu raudāt, sist galvu pret sienu, bļaut, ārdīties, bet es NEVARU aiziet no šīs skolas. Jā tādas pašas izjūtas man bija, kad likvidēja mūsu grupu, bet...šobrīd tas nozīmē pasaules galu. Drausmīgu.

Paldies, skolotāj! Nebiju domājusi, ka kādu vēl tā var ienīst. Ar jums un Katrīnīti kādreiz būs labs maitu klubiņš. Tikai šoreiz ar to nevajadzētu lepoties.

Jimmy eat world - Pain

Anyone can make what I have built
And better now
Anyone can find the same white pills
It takes my pain away

Kā, tur vairs nav kabineta?

Parasts eksāmenu laiks, vidusmēra skolnieces dzīvē:

22:00 Labi atkārtosim vēl tikai 50 reizīti. Es pastāstīšu par senāko atkarību alkoholismu...

23:00 Kurš teica, ka pirms eksāmeniem jāizguļas? Kaut būtu manos spēkos piespiest tās sasodītās acis turēties ciet:@

00:00 '' 'Cause I'm just a teenage dirtbag baby, listen to Iron Maiden maybe...'' Un kurš teicis, ka pie labām dziesmām var ātrāk aizmigt? Mani moka aizdomas, ka tā biju es pati...

01:00 Nē nu es jau, protams, neko nesaku, bet ja Inta turpinās šitā krākt, tad no rīta es modīšos gruvešos. Un mans jaukais kaķēns ir stingri apņēmies mani izmest no šīs gultas.

02:00 Viss. Pietiek. Ceļos augšā un uzrakstu normālu plānu runāšanai. Noderīgāk par kaušanos ar kaķi un aitu skaitīšanu tas jau nu būs.

(...)

~05:00 Nevar būt, ka es tiešām biju iesnaudusies. Bet tas murgs par kārpu uz manas galvas bija pretīgs. Labi vien ir, ka pamodos.

(...)

08:00 Nē nu tagad man tā kā sāk nākt miegs...

09:00 Pēc 10min. jāiziet no mājas...kur lai liek laiku? Tās būs garākās 10min. manā mūžā...

10:00 ''Solveiga iet pa priekšu''...Bet tu vari iet ratā, stulbā govs, kaut reizi mūžā paturi savu idiotisko viedokli pie sevis, tas tāpat nevienu neinteresē, un vispār, puse klases labāk redzētu tavu pakaļu nekā to pretīgo izteiksmi ar kārtējo slimo, kādu aizvainojošo, komentāru, kuri tev pašai un Labākajai Draudzenītei, ar Speķi komplektā, liekas briesmīgi smieklīgi. Kaut kas nepatīk? Neko darīt, ar maitiskām rakstura īpašībām piedzimst.

11:00 Ananass, ananāss, ananass, ananāss, ananass, ananāss, ananass, ananāss...stulbs vārds:D

12:00 Es esmu gatava mutiskajai daļai. Vai ne? VAI NE????

13:00 Ha, vēl vieglāku to rakstāmo daļu laikam nevarēja uztaisīt...

14:00 Es nevaru iet tajā kabinetā vienkārši nevaru! Es zinu, ka daži tur manas kļudas gaida ar atplestām rokām, un tās NAV tikai stresainas iedomas!

15:00 Laikam varam pateikties, ka tas viss ir galā. Piekāst to latv. val. atzīmi, vai tad kāds vispār mūsdienās vēl runā latviski?:D

Tagad tā padomājot man patiešām vienalga. Tāpat vidusskolā netikšu. Veiksmi visiem nākamajos eksāmenos jau tagad:)

Riča un Brūks...

Augu nakti pogo lakstīgala,
Augu nakti baltos ziedos līkst.
Es pēc tevis ilgojos bez gala,
Ievas zied un lauztas nenovīst.


Labvakar, Latvijā!

Vai es kādreiz esmu sūdzējusies, ka mana dzīve ir garlaicīga? Tad aizmirstiet to. Viņa ir pat pārāk interesanta, tikai diemžēl uz nepareizo pusi. Proti, es šodien, sev un citiem, kārtējo reizi pierādīju, ka, lai ko es darītu, visur mani pavada neveiksmes un nekas netiek aiztaupīts. Turklāt šai vajadzēja būt manai lucky day, jo braucot uz pazīstamu vietu, es tikai vienu reizi iekāpu nepareizā transportā un tikai vienu reizi gandrīz apmaldījos. Un tad trieciens...bet lai jau paliek. Nav ko vaidēt, galvenais, ka jautri.

Mans šodienas nejauši izvēlētais pantiņš, emuāra augšpusē, nav nemaz tik nejaušs kā sākumā varētu likties. Šo dziesmu dungoju jau no brīža, kad mēs ar Inesi domājām, kāpēc gan ievas nevarētu ziedēt visu gadu? Pilnīgi raudiens nāk, kāpēc šie skaistuma mirkļi ir tik īsi?

Nu labi, tagad gan jau es runāju kā Džeroms K. Džeroms. Bet man patiešām žēl.

Nākamā lieta, ko vēlos palaist plašajos interneta tīmekļos - skan kā reklāmā par Arvīdu un Mariju(mmm Marija) - es patiešām nākšu rīt uz skolu kā tāds falšais hipijs, un blakus Annai izskatīšos vienkārši pēc parodijas, jo viņai noteikti būs lente ap galvu, bet man tikai garie svārki. Stāvu stūrī un nokaunos.

Labi, vairs jau nav īsti ko rakstīt, vienkārši biju nolēmusi noslaucīt putekļus no bloga, lai tagad atkal varētu viņu noglabāt atpakaļ plauktiņā.

Čaaaau, un atcerieties, acis nemelo!

Tā dara!

Mati smird pēc dūmiem, zem acīm viloeti loki, seja sarkana, galva sāp, kakls ciet, rokas saskrāpētas un ar skabargu, īkšķī iegriezts, mugura nelokās, tiklīdz kā apsēžas, miegs mācās virsū ar joni, pa ķermeni skraida auksti drebuļi un galvā skan ''Man ir draugs Bībers...'' Jā tusiņš pie Ineses ir beidzies un esmu augšā, bet vakardienas iespaidi nav pārgājuši. Kā jau teicu iepriekšējā nakts, kurā ''starp mani un stihiju, bija tikai guļammaiss'', mani ir salauzusi, jo es vēl joprojām esmu bez balss un mani, uz rīta pusi, mocīja izmisīgais murgs, kurā es hulēju uz zemes un drebēju dauzīdamās pret zemi, bet blakus Marija dzied ''Nothing is real'', dīvainā balsī. Nāvīgi foršs pārtijs:)

Un tagad es sēžu vistas tērpā, pēc stundas man jābūt uz skatuves un man tik ļoti gribas atpakaļ. Jo, kas zina, kad būs nākamā balle, bet trešdien jāiet uz skolu. Stulbums.

Bet saiknes ar ārpasauli negrib pazust, tāpēc šodien dodos uz Billes māju, cerams kopā ar Paulu, kura neceļ telefonu un Simonu, kura ir pie šuvējas, ja vien nav aizgulējusies. Varētu pat mēģināt šajā pasākumā iesaistīt Sandru, kura arī tā kā dzīvo netālu no mums. Un vispār es atkal kā kārtīgs latvietis, leju ūdeni bez jēgas. Tāpēc, ka man drīz zvanīs mamma un man būs jābrauc dejot, bet līdz tam laikam es nekur negribu iet, bet parakstīt. Man ir pēctusiņa depresija, un man jāiet. Turpinājums sekos.

Esmu atpakaļ. Starp citu, tas viss ko esmu sarakstījusi iepriekš ir baigie murgi, bet man tiešām bija pēcballīšu depresija. Tagad ir labāk, jo ārā spīd saulīte, un varētu teikt, ka viss ir labāk nekā vajag:)

Es laikam vairs neko īpašu nerakstīšu, jo galu galā visu varēs apskatīt draugiem.lv albumā. Palieciet sveiki, kolēgas!

Ar sveicieniem mazajam geto draugam, Nulle Matemātikā!

Kristīgais FAIL...

Labrīt, labdien, labvakar...

Vai tas ir slikti, būt savādākam nekā citi?(Ak nē, ļoti nopietna tēma un jau ar atskaņām:D) Jo šodien, ejot pa ielu, es redzēju, ka tik ļoti atšķiros no pelēkās masas...un it kā nepietiktu ar to, ka es atšķiros, es vēl arī tusēju ar tādiem pašiem dīvaiņiem...vai nav jocīgi? Un stulbākais ir tas, ka es ļoti labi zinu uzskatu, ka galvenais ir domāt savādāk jeb vienkārši orģināli, bet es par to ļaunumu iedomājos izlasot teicienu ''Ja esi vilku barā, mācies kaukt.'' Es patiešām domāju, ka ar atsevišķu domāšanu kaut kur var tikt tikai Gabijas Šusteres romānos. Nu tas tā.

Vēlos pateikties Paulai un Simonai, par piektdienas vakaru un visu piedzīvoto. Ai, kā tas uzlaboja garīgo, tāds jauns enerģijas lādiņš, kā teiktu tie krutie psihologi. Un Billes kokgriezums izraisīja tiešām ļoti lielas pārdomas, vakarā pie tējas krūzes. Neticu, ka esmu atradusies savam favorītam tik tuvu. Par eko bodi jau vispār nerunāsim. Vēl tagad ķiķinu kā Laumiņa, kad atceros.

Marija ir slima un laikam netiek uz talku. Kas gan atbrīvos Biķernieku mežu no čiekuriem?:(

Kleitas auduma meklēšana prasīja tikai 4h, bet es biju tik ļoti izsūkta, ka apēdu pusi lazanjas, 6 banānus, saldējumu un kaut kādu makdonalda komplektu, turklāt vakarā neaizgāju skriet. Sliņķe. Pēdējās pakāpes.

Nevaru veirs izturēt bez Harija. Es jau viņu MĪLU!!! Ja nu, kamēr es te sēžu, viņu šobrīd jau ir nogrābusi cita? Ak nē, atkal šīs ļaunās domas...

Jūtu, ka nākamā nedēļa būs viena vienīga skriešana, tik daudz kas jāpadara...būtu jāsāk jau no rītdienas, jo ir dejošana, bet lai viņi iet kārties...uz speciālajiem ''Taureņu vasaras'' mēģinājumiem vairs neiekritīšu...

Nu laikam jābeidz. Nav jau arī vairs īpaši daudz ko rakstīt. Palieciet sveiki.

P.S.Deram, ka Sandra jau šobrīd plāno kādu uzmundrinošu komentāru par Hariju, jo visu pārējo izlasīto viņa jau ir aizmirsusi:D

Tu taču esi ''easy-going''...

Sveikas, dāmas un vāģu kungi! :)

Apmēram pēc mēneša šis blogs beidzot ir atmodies, jo es nolēmu, ka pietiek filozofēt prātā un jāizliek tas uz pap...hmm ekrāna. Gribu īsumā pastāstīt kā pagāja mans mēnesis, ko esmu izfilozofējusi (grūti šito uzrakstīt:D) un kādas pozitīvās dziesmas man tagad skan fonā. Tātad, sākam. ''Sucking too hard on your lollipop...''

Tātad, šķiet, ka ir piepildījušās manas neprātīgākās cerības un mēneša laikā jauks pavasaris ir klāt. Es jau pat biju sākusi domāt, vai skolas māsiņas neprātīgajām iedomām nebūs pamats, nu es domāju par to sauļošanos sniegā. Un, kaut arī dažos ciematos šobrīd ir venēcija (dzīvei uz laukiem ir burvība sava...), es par to neuztraucos un dzīvoju laimīga. ''Everybody's gonna love today...''
Vēlreiz atgādināšu jums par to džeku AC/DC kreklā, kurš ir spītīgi nolēmis no manis neatkasīties(pieņemsim, ka viņš nezina, ka man ir blogs:D), bet man roka neceļas viņu bloķēt, jo tas ir tik uzjautrinoši. Lai jau nabadziņš pamokās. ''Big girls you are beautiful...''
Nu pa lielām šaibām tas arī viss. Ja, protams, neskaitam to, ka šodien bioloģijā Puškins mani izglītoja ar jaunu vārdu savienojumu: ''Loceklis, ar kuru parasti grēko.'' Vispār viņš ir BAIGAIS izvirtulis. ''Outside it's not raining...''

Tātad mana šodienas filozofiskais secinājums(neprasiet, kāpēc tieši par šo tēmu, tāpēc jau tā ir filozofija). Veltījums visiem cilvēkiem, kas man kādreiz ar pārmetošu izteiksmi ir kaut ko teikuši par modi. Es labāk gribētu, lai ieraugot mani pēc ilgāka laika, cilvēks, ar aizkustinājuma asarām acīs, padomātu ''Ak, Solveiga nekad nemainās, nekādas sajēgas par krāsām un stilu. Cik jauki.'' Jo es jau varu būt jaunākajās kolekcijās no galvas līdz kājām, ar perfektu grimu utt., bet tad vairs es vairs nebūtu es. Tas man šķiet krietni vien skumjāk. ''Diamonds are the girl's best friend...''

Vakar krietni uzjautrinājos, sēžot vannā un klausoties kā Mārtiņš mammai pilnā nopietnībā stāsta, ka mūsu kaķis mākot staigāt cauri sienām. Anna, deram, ka tavējais nav tik maģisks!:D ''But nothing's ever gonna change...'''

Šodienai laikam pietiks. Laba daudz nevajag (dažreiz man šķiet, ka visi mani izteicieni nāk no 19.gs.). Nākamais ieraksts būs ātrāk. NOT!(Lasi: nōōōōt) ''Do me a favor...''



Dziesma no kuras vienkārši NEVAR tikt vaļā- Gloria Gaynor ''I will survive''

''First time I was afraid

I was petrified

Kept thinking I could never live

Without you by my side''

Tagad pārlasot un labojot kļūdas, secināju, ka baigi īsais. Bet sorry, čaļi, tiešām nav ko rakstīt... ''And you want three wishes...''

Man patīk, ka cilvēki pārprot kubismu, un sazīmē visur kubus...

Sasodīts meiča, kas par dieniņu!

Dažreiz man šķiet, ka visstulbākais, ko es varu izdarīt, ir piecelties no gultas. Šī ir viena no tādām dienām.

To, ka es aizgulējos, Kalējai bija slikts garīgais, ārā sniga, man bioloģijā ir 4, es sakasījos ar mammu un aizmirsu sporta tērpu, to es nemaz nestāstīšu, tāpat jau redzējāt. Bet tas vēl bija tikai sākums. Tātad, kā jau zināms, man šodien bija paredzētas privātstundas matemātikā 17.oo, turklāt pirmās. Viss, ko es zināju, ka tā skolotāja dzīvo Dzirnavu ielā, un tā kā māti biju saraudinājusi, tad, mājās pārnākot, uz galda atradu 5ls un klāt piespraustu zīmīti ar pašas zīmētu karti. Nu labi, 16.15 sēdos 18. trolejbusā, un braucu līdz tai nolāpītajai Dzirnavu ielai (starp citu pirms tam es mājās paguvu saplēst medus burku) un tur izkāpusi, sāku domāt, kā jāiet. Nogriezusies uz, manuprāt, pareizo pusi (bija jau arī) devos taisni, pēc manas kartes (varēja jau vismaz mērogu uzzīmēt) sanāca, ka pirmais pieturas punkts man sanāk K.Valdemāra iela. Johaidī, es taču nevarēju zināt, ka tā Dzirnavu iela iekāpusi iedomīgajā un izpletusies pa puscentru. Protams, ka mana mamma bija atzīmējusi tur kaut kādu LB veikalu un es, saprotams, nepareizu intsinktu vadīta, apstājos pie nepareizā LB (nafig, tik daudz viņus, kas mēs kāda dzērāju tauta, vai?) Te nu sākās lielākā problēma. Biju gājusi jau apmēram 30min., un tagad mani pārņēma šausmīgas aizdomas, ka kaut kas te nav tā kā vajag. Nu a ko darīt, sapratu, ka man pilnīgi noteikti nav jākāpj pāri sētai, kas stāvēja man aiz muguras un kuras iekšpusē notika celtniecības darbi, tāpēc devos pāri ielai(neatļautā vietā, tieši pašvaldībniekiem gar degunu), uz vietu, kas izskatījās pēc normālas vārtrūmes. Iegājusi iekšpagalmā, ieraudzīju sev priekšā milzīgu, modernu, viscaur stiklā būvētu biroja ēku, kurā vairākos stāvos, viena virs otras sēdēja kostīmos tērptas dāmītes. Nodomāju, ka es jau negribētu strādāt četrās stikla sienās, un atkal sāku domāt mokošo domu, vai esmu pareizajā vietā. Tad pa stikla (kāds pārsteigums) durvīm iznāca tipisks biroja vecis, ģērbies uzvalkā (deram, ka viņam ir peidžeris, bmw, tikpat moderna sieva, kuru sauc Sindija un melns portfelis!) un jautāja, kā varot palīdzēt. Es jau zinu, kā iepriekš norisinājās saruna tur iekšā, tajā stikla kubā. -Ričard, ko tā meitene te meklē? Neizskatās, ka gribētu slēgt darījumus!-Neuztraucies, Amanda, es tulīt to nokārtošu. Atstāj visu manā ziņā!- Tā nu es sataisīju bezpalīdzīgu amerikāņu cacas seju un prasīju kā tikt līdz Dzirnavu ielai 31. Viņš paskatījās it kā es būtu traka (gan jau ka šis notikums pamatīgi iedragāja viņa kārtīgo dzīvi) un sākā skaidrot, ka šī esot 68 un kaut ko vēl tur nesakarīgi buldurēt. Es vienkārši iebļāvu viņam sejā skaļu paldies un aizgāju. Un tiklīdz kā biju izgājusi pa vārtiem, tur, lai svētīts Dievs, nāca tētis. Atviegloti novaidējos, pieskrēju viņam klāt un viņš man tūlīt visu izskaidroja vienkāršu cilvēku valodā (tikpat vienkārši nolamājot mani par telefonu, kurš izlādējies) un es laimīga devos tālāk. Vajadzēja jau saprast, ka tik viegli tas nebeigsies. Tiku līdz vajadzīgajai vietai un ar šausmām sapratu, ka durvīm priekšā ir kods, pie tam jaunais. Kādu brīdi stāvēju, domādama, ko darīt un vai gadījumā kāds neiznāks pa durvīm. Tad apdomāju, vai nepajautāt kādām mobilo. Sapratu, ka lai gan neizskatos pēc zagles, visi mani tik un tā pasūtītu ratā. Tad domāju, vai nepabļaustīties zem logiem, jo viņas vārdu zināju. Tad nolēmu, ka labāk ne, tas nav pirmais iepsaids, ko vajadzētu radīt (tagad domāju, ka varbūt labāk vajadzēja, viņa tāpat ar laiku saprastu, ka esmu nesakarīga). Ātklājusi, ka dzīvokļu numuri ir no 26-34, nopriecājos un sāku pa iekšējo telefonu zvanīt visiem pēc kārtas. Atbildēja divi un tie paši nebija tie, ko vajadzēja. Absolūtā bezcerībā sāku lēnām vilkties pāri ielai, kad nogriežoties ap stūri, pamanīju kādu sievieti, kura šķietami iznāca tieši no tām durvīm. Kā traka vista, pāri visai ielai, skrēju viņai pakaļ un piebrāzusies klāt, uzsitu uz pleca un pajautāju ''Kāds ir tas kods durvīm, pa kurām iznācāt?'' Tas bija jau vismaz 10 cilvēks, kurš tajā dienā uz mani dīvaini paskatījās, un šoreiz, savāda dialoga rezultātā, atklājās, ka viņa iznāca pa citām durvīm. Tā nu jau atkal vilkos pāri ielai (ceru, ka tas sētnieks, kurš visu šo laiku bija pretējā ielas pusē, nav vēl smagā šoka stāvoklī), un lēnām dodamās uz Esplanādes pusi, apsvēru idejas par telekartēm un telefona būdām. Jā, tas nu gan būtu bijis interesanti. (Sveiki! Šeit jums zvana Solveiga, kas gribēja nākt uz privātstundām. Nē, es nevarēju tikt iekšā, es tagad esmu telefona būdiņā, tikai pati nezinu kur. Pēc cik ilga laika? Nezinu, pēc minūtēm 30, varbūt 15, ja noveiksies. Nāciet lejā jau tagad un gaidiet durvīs, vēlams plānā apģērbā, jo ārā snieg slapjš sniegs un ir nepatīkami auksts. Ak jā, starp citu esmu pilnīgi stulba matemātikā, tāpēc jums nāksies krietni vien nopūlēties, lai kaut ko man iemācītu.) Tikusi līdz Esplanādei, sagaidīju pilnīgi pilnu 17., kurš iestrēga sastrēgumā. Manas kājas bija slapjas un nogurušas, tāpēc atļāvos sēdēt. Protams, trolejbusā iekāpa Anna Šteina, kura gan mani personīgi nepazīst, bet tas viņai netraucēja nikni blenzt, jo es nelaidu sēdēt apmēram 40 opīšus. Izkāpjot no trolejbusa, sapratu, ka man ir pilnīgi nosalušas rokas, jo visu garo gājiena laiku, cimdus biju turējusi somā (nejautājiet, nav ko bendēt nervus). Tikko tiku mājās, pazvanīju tai skolotājai, lai atvainotos un pēc tam 15min. netiku no viņas vaļā, jo viņa visu laiku muldēja (starp citu, es biju zvanījusi pie nepareizajām durvīm) un viņai garentēti nebija vairāk par 30. Man nepatīk jaunas privātskolotājas. Lai nu kā, sarunājusi sev nodarbību uz nākamās ceturtdienas 16.00, pilnā laimē gribēju iet gulēt, bet secināju, ka mums ir ciemiņš vienā istabā, otrā pilnā skaļumā iet krievu ziņas, bet trešajā guļ tētis. Mizerabli. Tajā brīdī, kad omulīgi dzēru tēju, mājā iebrāzās saniknota māte un sāka man kaut ko nesakarīgu braukt augumā par kaunu, telefonu un telekartēm. Viss kā vienmēr beidzās ar nenomazgātiem traukiem. Un, protams, tas vēl nebija viss. Es biju pilnīgi aizmirsusi, ka man ceturtdien jāiet uz rentgenu, dēļ ceļiem, un arī par to es dabūju iekšās. Žēl, ka es nepateicu, ka labāk iešu uz privātstundām un pēc tam nosprāgšu kā izglītots cilvēks, gan jau, ka viņa atkal būtu sākusi raudāt. Tas būtu bijis gandarījums.

Tagad sēžu pie kompja un cenšos nekustēties, lai neko nenogāztu. Kaut gan tagad man no nekustības sāk sāpēt mugura un ceļi. Tipiski.

Labi došos gulēt. Varbūt rītdiena būs pilnīgs pretstas (dream on)!

Atā!

Jā, salda mēle visos laikos bijusi kapitāls...

Daudz daudz pozitīvu lietu pēdējā laikā...ja neskaita atzīmes:D

Vispirms jau viena medus burka divās dienās, laikam tik ļoti sailgojos pēc vasaras, un to vēl vairāk pierāda tas, ka klāt dzēru pienu. Cik šīs latviskās lietas tomēr ir perfektas. Es gribēju teikt, vai tiešām var salīdzināt tos pārspīlēti pasniegtos, 8 gabaliņus sušī, par kuriem samaksāts 4.50ls, ar ceptiem kartupeļiem laukos pie galda? Nu lai kāda arī būtu atbilde, es izvēlos kartupeļus.

Bet tas jau nav vienīgais vasarīgais un latviskais gabaliņš, kas mani priecē, vēl šodien noskatījos ''Limuzīnu jāņu nakts krāsā'', un sapratu, ka šī droši vien bija jau miljonā reize, bet man vienalga neapnīk! Paula, nu apsoli, apsoli, ka mēs viņu kādreiz noskatīsiemies kopā, man vajag kādu ar vienlīdzīgu sajūsmas līmeni:D

Bet vienalga man vasaras ļoti pietrūkst, protams, lielu lomu tajā visā spēlē lauki. Šķiet neticami, ka arī tagad, pēc 15 gadiem, es vēl joprojām, katru vasaru(atgādina nedaudz likteņa ironijas tekstu:D), izkāpjot no mašīnas, spiedzu un sizdama plaukstas lēkāju augšā lejā kā tāds puņķis uz drāts.

Bet tagad laiks pasūdzēties. Jūs jau zināt, ka man bija paredzēts iet uz sonogrāfiju. Zināt? Nu un, kā jūs domājat, kas notika? Es, mierīgā solī, kuru apgrūtināja mana milzīgā vēlme čurāt, pa to aukstumu, eju uz slimnīcu. Un tad, kad es beidzot esmu nonākusi galā, laimīgi tikusi siltumā, man paziņo, ka ''šodien ārstes nav, atnāciet rīt!'' Tā nu es, valdīdama savu uzmācīgo urīnu, kurš jau pa ausīm nāk laukā, dodod uz slimnīcas tualeti, ko var nosaukt visādi citādi, tikai ne par sterilu, un pēc tam atkal mājās, protams, iekāpjot peļķē un piesmeļot zābakus, nemaz nerunājot par to, ka man nebija e-talona, značit, jāiet kājām. Goda vārds, šī pasaule ir vienkārši ĻAUNA!!!

Iedomājaties, uz rītdienu nekas nav uzdots(angļu val. neskaitās), kāda privilēģija. Un tikko es atcerējos par vēstures referātu un atkal sašļuku, es taču līdz pirmdienai nepaspēšu, nav jau tas vieglākais temats.

Nu tad es laikam sākšu kačāt ''Dāvanu vientuļai sievietei'', ja jau latviešu filmu vakars, tad līdz galam, vēl nedrīkst aizmirst nosprāgušo kaiju.

Chaw sexuljas:*

P.S.No jums deviņi lati par bloga lasīšanu:D Un, ak jā, atkal, ATKAL šīs vasarīgās bildes:D

LOLXD

Kāpēc man ir koordinācijas problēmas? Man vajdzēja 25min. lai uztrāpītu uz visiem pareizajiem taustiņiem un ielādētu bildi. Tagad labāk saglabāšu, kamēr neesmu vēlreiz kaut ko sačakarējusi!

Nu mēs iesim dzert, viņš ēdīs frikadelītes(paldies, omīt!)...

Čaaaau(advancētāversija)!

Beidzot pa ilgiem laikiem normāla piektdiena. Paldies Simonai par to ka vispār dabūja mani laukā no gultas. Tnx smukinjaa:*

Vispirms interesanta pēcpusdiena tējas pagrabā, kura jaukā atmosfēra ļauj atbrīvoties un runāt par atklāti par aizraujošām tēmām. Un pēc tam, protams, nakts pie Elīnas, kur apmēram 3:00 man sāka likties, ka manu žokli tā kā dīvaini velk krampī, nemaz nerunājot par nabaga lielajiem vaigiem. Nē, nu es jau neko nesaku, ka 4:30, tieši tad, kad mēs taisījāmies iet gulēt, viņa paņēma un saplēsa praktiski pilnu tomātu mērces burku, un nākamā stunda tika pavadīta to visu tīrot un slaukot:D Varbūt tas bija tik ilgi tāpēc, ka vismaz 15min. uz virtuves grīdas mēs sēdējām urļikā un raustījāmies vaigu krampjos, nu vismaz es raustījos:D Ak jā, un vēl Jēkaupiņš pamanīja, ka porno mani absolūti neietekmē(tikai neko nejautājiet:D)

Vispār jau man nav nemaz daudz ko rakstīt, šodien manas aktivitātes aprobežojas ar sevis sakopšanu un vecu dziesmu klausīšanos, lai veicinātu labas atmiņas. Piemēram:

1. Kids rock-All summer long (Aizpagājušā vasara)
2. Wheatus-Teenage dirtbag (Aizpagājušās vasaras kaitinošais Nils)
3. Sara Bareilles-Love song (Hektors)
4.Richhi e Pavore-Piccolo amore (Garš stāsts)

Protams, es nevaru uzrakstīt visas, bet šīs bija pirmās, kuras ienāca prātā. Tad, lūk, vēl 2 lietas, ko nejauši uzgāju:

1. http://www.youtube.com/watch?v=QxRe0ev1rWQ (Beidzot īstais variants, klausās vārdos!)
2. http://www.youtube.com/watch?v=x-taYwy2PKY (Varbūt tur kāds pazīstamais redzams:D)

Nu jā, veirāk man arī nav ko teikt, jo garlaicīgāk, jo mazāka muldīte es esmu, varbūt jūs tagad zināsiet kā mani var apklusināt, kad es jums krītu uz nerviem (ha, gribētu redzēt kā jūs panāktu, ka man ir garlaicīgi, LOL:D)

Nesakarīgas beigas, bet nu a ko darīt?
Biķerīgi sveicieni no Muldītes(devil)

P.S.I love you(labi labi, nē jau:D), dziesma, kuru galīgi biju aizmirsusi, bet tagad kā par nelaimi(vai varbūt laimi), nevaru vispār izdabūt no galvas laukā: Brotherhood of Man-Save all your kisses for me. Kaut ko izteikt vajadzētu visiem, kas tajā vakarā bija laukos ap galdu:)

Un Nets bija Nets...

Zinu, ka neko gari nesanāks, tāpēc sorry, mīlīši(kā saka Mega), samierinieties ar esošo.

1.Nolādētā bītlumānija! Pirms pasaule(mana pasaule), sajuka ar to visu prātā, es bītlus klausījos mazās, varētu pat teikt, pieklājīgās devās. Un ko, pie velna, es daru šobrīd? Skanot uzmundrinošajam ''Love love love...'', mēģinu reizē dziedāt un rakstīt(vērts teikt, ka nesanāk?)

2.Sidnijs Šeldons ir burvis. Divās dienās 400 lpp., jo vienkārši nevarēju atraut acis....ir taču uz pasaules talantīgi cilvēki! ''When I find myself in times of trouble..''

3.Medicīnas muzejs nav mainījies, kopš es tur biju pēdējoreiz, tas ir, ~11g. Tas savā ziņā ir tiešām patīkami, jo laiks skrien un es tik ļoti neciešu krasas pārmaiņas, tik ļoti grūti dažreiz pieņemt... ''In our yellow submarine...''

4.Esmu tīri apmierināta ar projektu nedēļas veikumu, šī bija viena no retajām reizēm, kad runāšana publikas priekšā man nesagādāja grūtības. Uztraukums pazuda, tiklīdz kā nonācu klases priekšā. Bītli izbeidzās dēļ iepriekšējā depresīvā ieraksta, man vajag sevi uzmundrināt. ''We will be victorious...''

5.Biju nolēmusi arī ielikt vienkāršas skolnieces nedēļu sadalītu pa stundām(parastajām nevis mācību). Jā, es patiešām veselu nedēļu, katru stundu, kaut ko pierakstīju. Bet Simona kaut ko līdzīgu bija izdarījusi jau ar datumiem, tāpēc nolēmu ka nē. Un lapiņas arī pazudušas. ''This hurts, but I can show...''

6.Es vēl joprojān nedrīkstu iet projām no dejošanas, bet vismaz pirmais sastāvs(pagaidām). Paldies par to pašu. ''I miss the catch, if they throw me the ball...''

7.Un visbeidzot - es gribu vasaru. Tik ļoti, ka tā kā citas ziemas jāsāk domāt par ''kāršanos augšā''...labi tas ir pārspīlēti, bet vienalga...noriebies aukstums:D ''I can still recall our last summer...''(Tas patiešām šobrīd skan!)

Tas laikam šai reizei viss...hasta-la-vista(tik stulbs sveiciens, bet vismaz atgādināja, ka gribās ēst...:D)

Nevaru dabūt laukā no galvas - ABBA ''Slipping trough my fingers''

Our last summer...

Vai tev garšo vitamīni...klip klap klap!

Ak, mans Dievs, ak, mans Dievs, ak, mans Dievs, ak, mans Dievs...rīt viss ies pa gaisu, jo atkal būs kopā redzami Kārlis un Madara...tik sen neesmu redzējusi viņus kopā, ka man pilnīgi jau skan galvā Madaras bļāviens: ''Tu esi tiiiiik garš!''

Nu labi, tā tāda atkāpe no tēmiņas un - bāc, šitajā Cosmo, kas man te priekšā, Kellija Klarksone izskatās it kā būtu dabūjusi ar pannu pa ģīmi:D - un...un...ko es gribēju teikt?

Okei, laikam vēl joprojām esmu nedaudz apjukusi(tas tik būtu joks, ja es pati beigās netiktu:D). Uzlikšu ABBu vai kaut kā tā, lai nomierinātu nervus.

Nu tā, kamēr man aizmugurē skan ''Money money money''(kafejnīcas tantes, jūsu laiks!), paspriedelēšu par matemātikas mājasdarbu. Kaut gan, kas tur daudz ko spriedelēt, pakaļā un viss! Es jau jūtu, ka vajadzēs lūgt rīt norakstīt to teksta uzdevumu par smalkmaizītēm(galvā Annas balss: ''Mmm, ēdiens''). Varētu jau nepildīt, bet gan jau šī ievāks burtnīciņas, hihihi.

Un skan ''Take a chance on me''. Woah woah, cik laba mūzika. Labi, nav ko slēpt, es te tā nečivinu(vai kā tagad moderni saka-tvīteroju) tikai tāpēc, ka biju nojukusi, vienkārši baigi niez mēle pateikt, kaut ko par trīskāršajām dāvanām un visu pārējo, bet neko jūs nedabūsiet zināt, skaidrs??? Domājat esmu tik blonda un nezinu, ka kādreiz kāds arī šo sviestu lasa? Neesmu nemaz tik stulba, kaut kāds smadzeņu potenciāls jau man ir!

''I feel like I win when I lose...'' Waterloo, pietiekami laba dziesma, lai kļūtu slavens. Un pietiekami laba manai šodienas pāri plūstošajai enerģijai visas dienas garumā. Labi, atzīstos, ka biju mazliet pieklusui pēc ''Vārnu ielas republikas'', bet vienalga ātri atguvos un šobrīd man dzirksteles sprakšķ visos galos. Būtu šodien dejošana, tad gan viņi visi redzētu.

''Does your mother know...''. Vai jums nemēdz bū iekšā tāda patīkama gaidīšanas sajūta, kaut gan it kā neko nevajadzētu gaidīt? Man ir. Un ar šo sajūtu šoreiz arī beigšu. Līdz nākamajam tusiņam, mani mīļie!

Ā jā, sveicieni Paulai, klausos ''Mamma mia'':D

Un jā, manu ģitāru sauks Harijs;)

Vīrietis? Sieviete? Cits.

Twitterā rēcu, bet iekšā dusmas, tādas, ka drīz sākšu laist dūmus pa ausīm un skaļi svilpt kā Simona, kas ieraudzījusi Zahāriju(vai arī, normālu ļaužu valodā, kā prosta tējkanna).

Nu kādas, pasakiet man, KĀDAS tiesības ir Kalējai(kura starp citu ir mana MĪĻĀKĀ skolotāja) vienkārši ņemt un visu laiku KVIZā apzināti atbildēt uz visiem jautājumiem to sliktāko. Tik grūti paturēt savas domas pie sevis?

Daina Kalēja (bij.Vecroze )
Kā tu domā, vai Solveiga Bruvere mīl iedzert?
Jā

Daina Kalēja (bij.Vecroze )
Vai Solveiga Bruvere ceļotu ar "stopiem"?
Jā

Diemžēl tālāk par desmito lapu viņš maita nerāda, bet priekšstats jau jums radies...

Labi, mierīgi, Solveig, mierīgi...

Šodien tā izsmējos par foršajām, astoņu lapu biezajām ''aptaujiņām'', kurās bija tik smieklīgi jautājumi. Nē, nu paši jautājumi jau nebija tik smieklīgi, vienkārši bija jautri par viņiem ierēkt:D Vēl esmu pamanījusi, ka mazie konflikti ar Grišāni šķietami pavisam beigušies, un man atkal atgriezies vecais prieks, ka mums tomēr ir normāla klases audzinātāja.

Tad vēl bija tīri jautri garajā starpbrīdī ar Paulu atkal ''kurpīt'', kaut gan žēl, ka Ingeborga ne reizi nenogāja garām ar rozā meitu, lai atkal varētu teikt: ''Mēlns, mēlns, mēlns...:( Un man tik ļoti patīk viņas kalēju kurpes, kā radītas ''kurpīšanai''. Ev, Paula, tikko pamanīju, ka izveidojies saliktenis-''kur'' un ''pīšana''! Labais, ne?:D

Vecā Aņa atkal sportā visus pārspēja ar savu labāko izteiksmi, kad viņas druška ņēma un viņai noelsās tieši sejā. Un Salātiņš arī sevi pārspēj, jo tiešām nebiju cerējusi uz tādu prieku no šī nesavtīgā cilvēka, attiecībā uz ģitāru.

Liels prieks redzēt tik laimīgu Simonu. Bieži gadās redzēt viņu priecīgu, nu bet laimīgu....

Vispār es laikam par dzīvi nesūdzos, pieredze rāda, ja viss ir dirsā, labākais tikai sāksies(bet vai labākais? Varbūt tikai jautrākais?), tātad es dodos ar trim soļiem un vienu kūleni līdz virtuvei, lai apēstu sesto desiņu porciju, jo par ēstgribas trūkumu es nevaru sūdzēties, tas ar manu vārdu un būtību kaut kā neiet kopā...

Nē nu tā piezīme pēdējās iekavās man atgādina foršo mūzikas vakaru.

Solveiga:''Nesaprotu vārdu ''Un vai zils, ir tikai zils'' nozīmi.''

Inese:''Nu kā, tur taču ir dziļa doma!'':D

Nē, viss, es beidzot beidzu bezsakarīgi muldēt. Eju ēst. Arlabunakti.

(Fragments no vēstures mācību grāmatas: ''Hitlera žesti un viņa runu emocionālā maniere, kuru laikā viņš gandrīz pats nonāca histērijā...'' Tā izskatās histēriska, dusmīga un sašutusi Solveiga. Īsāk sakot-smieklīgi.)

Sarkanie, karstie čilli pipari...

Mani sāk pārņemt sajūta, ka Sandra, pati savām rokām, noorganizēs manu nāvessoda izpildi, ja es beidzot nesākšu rakstīt. Sākumā nelikās nemaz tik slikta doma, bet tad nolēmu, ka esmu pārāk jauna lai mirtu, tāpēc pārvarēju savu slinkumu un šeit nu es esmu.

Vispār esmu sapratusi, ka neatceros to meiteni, kura tieši pirms gada bija neticami laimīga un visu laiku centās tikt uz pilnīgi visiem iespējamiem un neispējamiem tusiņiem...tagad es tā kā tāda veca tante visiem čīkstu telefonā: ''Nē, man nav laika, jāpilda mājasdarbi, jāiet uz veikalu, esmu nogurusi, man sāp kāja...''. It kā mani tas kādreiz būtu traucējis, es vienkārši esmu...nē...es nespēju to pateikt...(apņēmīgaelpasievilkšana)...GARLAICĪGA! Esmu pasīva, garlaicīga un pati sev apnikusi. Kaut kas ir jāmaina un apsolos laboties, lai jums nav par mani jāaizmirst.

Brīvdienas ilga tikai 2 nedēļas, bet sajūta tāda, it kā es būtu bijusi pusgadu ilgā atviļinājumā un tagad mēģinātu aptvert, ka jāsāk atkal strādāt. Bet negribās un negribās, un iesākt tik grūti...Bet prieks, ka klase iesākusi otro semestri ar tik jauku pasākumu kā bērnunama apmeklējums, tas bija lieliski. Man tik ļoti patīk mazi bērni un šie vēl jo vairāk, laikam man patīk sajūta, ka varu kādu samīļot un pasargāt.

Tagad paralēli skatos ''Greizo spoguli'' un domāju cik krieviem tomēr labs humors. Vienkārši fascinējoši!

Diemžēl šis ieraksts ir tikpat garlaicīgs...gribēju teikt kā es pati, bet nepaspēju. Vecaistēvs sāka ar mani kasīties, ka apakšā ģeniālajām ''Greizā spoguļa'' tantiņām ir sievietes nevis vīrieši, un pierādījās mūžveca patiesība, ka ar veciem cilvēkiem nav vērts kasīties, LOL :D

Labi, kad būšu atgriezusies dzīvē, apsolos uzrakstīt kaut ko labāku, nevis šo murgu(kura laikā jau noteikti esat aimiguši uz klaviatūras un tā tagad izdveš garu, vienmērīgu pīkstienu), tad arī noteikti atgriezīsies mana vecā draudzene ironija. Es ceru.

Standartīgs sveiciens, kolēģīšiem!:)