Sveika, Solvēga, tev smukas kurpes...

Es pat nezinu, kā lai sasveicinās šoreiz. Tātad jums vienkārši nāksies pieņemt, ka esmu šeit uzkritusi no zila gaisa. Sāksim.

Mana ģimene ir fantastiska. Labāku ''sweet 16'' es nevarēju vēlēties. Viss sākās ar atkārtotu parādīšanos Elīnas mājā, kur mēs četru dienu laikā esam paspējušas uztaisīt zemeņu kaujas, noskatīties draņķīgu šausmeni un sakrist visiem uz nerviem. Parasti mēs paspējam daudz vairāk, bet mani sajūsmina šī bezjēdzīgā sēdēšana dzīvoklī, skatoties stulbus MTV šovus u.tml.

Otrā tūre tika atklāta braucot uz laukiem. Nē, nu vispār jau tikai mēs varam nogulēt 3/4 ceļa un vienalga mašōnas pasažierus novest līdz pēdējai stadijai. Recepte, kā to izdarīt? Ņemiet vienu labu draugu, ar labu humora izjūtu, sasēdieties šaurā, piekrāmētā mašīnā, kaujieties, spārdiet priekšējos krēslus, skaļi dziediet līdzi radio(ja rindiņas vidū iešaujās prātā cita dziesma, nekautrējaties ar ķērcienu sākt dziedāt to), izjautājiet vecāko brālēnu vai brāli, par viņa attiecībām, ēdiet citiem domātās bulciņas, vēlams piebirdinot visu apkārtni, sarežģītās satiksmes vietās skaļi izbļaujiet pretrunīgus norādījumus šoferim, pie katras neveiksmes piekabiniet attiecīgajai neveksmei vārdu -fail (piem: bumbas-fail, mākoņa-fail, bulciņu-fail, dabas-fail), guļot skaļi krāciet un siekalojieties, sakrītot viens otram virsū, pamostaties ar skaļu iebļāvienu tieši tad, kad kāds to ir vismazāk gaidījis un, pāri visam, nevaldāma, zirdziska ķiķināšana, griezīgā falsetā. Brīnums, ka mūs vispār vēl kaut kur ņem līdzi.

Bet, atklāti sakot, man patika pats vakars, ar mierīgām sarunām, kas pamazām pārgāja uz pavisam nemierīgām un, kā vienmēr, beidzās ar Nila apsmiešanu. Vēl man patīk tas, ka gulēju kaut kādā sūdīgā caurumā, gultas vidū. A ko darīt?

No visām radinieku dāvanām man vislabāk patika kaste ar marcipānu (līdz šim domāju, ka viņi manas iegribas uztver visai nenopietni) un puķes no Aigara, kuras viņš sākotnēji vispār bija atstājis Rīgā, un tikai pateicoties vecmāmiņai, es pie viņām arī tiku. Ak jā, vēl arī ikgadējā frāze: ''Audz liela, stipra, klausi vecākus'', bet tas jau tāpat bija paredzams, ka tas mani vajās katru gadu, līdz pat apmēram 40.

Mani draugi ir fantastiski. Vispirms jau paldies Annai, kas piezvanīja tieši 00:00, ar muļķīgo jautājumu, vai es guļot. Kā tad, pati noticēji?:D

Un ,otrkārt, nevienam no jums nav tik radošu drauga kā manējie. Nu padomājiet, jau pats iesaiņojums vien bija ko vērts - divas, avīzēs ietītas, kastes, uz vienas aprakstīta mana seksualitāte, turklāt viss aptīts ar milzīgu rozā lenti. Un iekšas kastēm vispār bija nepārspējamas. Biļete uz Mika koncertu, kaklā karams mediators, rozā disku maciņš, ar smieklīgiem suņiem, kurš piepildīts ar diskos sarakstītām, ideālām filmām, rozā baletsvārciņi, no gaidīšanas novītusi puķe un, pats galvenais, lillā krokši, kas aplīmēti ar visvisādiem rozā spīguļiem un rozā plastmasas spaikiem sānos. Hell yeah!

Vakar 4.00 sāku skatīties ''Breakfeast at Tiffany's'' un aizgāju gulet 6.30. Sekas: nedrīkst pa dienu sēdēt, savādāk visu laiku gribās gulēt. Secinājums: ja agri jāceļās, tad vai nu jāiet gulēt pirms 2.00, vai nevajag iet vispār. Turpmāk ievērošu.

Bet filma bija fantastiska. Šovakar - ''Gentelmen prefer blondes''. Nevaru sagaidīt, jau tagad staigāju dziedādama ''Diamonds are a girl's best friend''.

Vēl paldies Paulai un Simonai par foršo dienu ezerā un Sandrai par jauko ballīti, ceru, ka pašai patika:)

Cheers.

Kārtējais futbols:D

P.S.Nedēļas vārds - lampinjoni. Tad es tos lampinjonus arī uzliku fonā, lai jums jautrāka lasīšana!