Mati smird pēc dūmiem, zem acīm viloeti loki, seja sarkana, galva sāp, kakls ciet, rokas saskrāpētas un ar skabargu, īkšķī iegriezts, mugura nelokās, tiklīdz kā apsēžas, miegs mācās virsū ar joni, pa ķermeni skraida auksti drebuļi un galvā skan ''Man ir draugs Bībers...'' Jā tusiņš pie Ineses ir beidzies un esmu augšā, bet vakardienas iespaidi nav pārgājuši. Kā jau teicu iepriekšējā nakts, kurā ''starp mani un stihiju, bija tikai guļammaiss'', mani ir salauzusi, jo es vēl joprojām esmu bez balss un mani, uz rīta pusi, mocīja izmisīgais murgs, kurā es hulēju uz zemes un drebēju dauzīdamās pret zemi, bet blakus Marija dzied ''Nothing is real'', dīvainā balsī. Nāvīgi foršs pārtijs:)
Un tagad es sēžu vistas tērpā, pēc stundas man jābūt uz skatuves un man tik ļoti gribas atpakaļ. Jo, kas zina, kad būs nākamā balle, bet trešdien jāiet uz skolu. Stulbums.
Bet saiknes ar ārpasauli negrib pazust, tāpēc šodien dodos uz Billes māju, cerams kopā ar Paulu, kura neceļ telefonu un Simonu, kura ir pie šuvējas, ja vien nav aizgulējusies. Varētu pat mēģināt šajā pasākumā iesaistīt Sandru, kura arī tā kā dzīvo netālu no mums. Un vispār es atkal kā kārtīgs latvietis, leju ūdeni bez jēgas. Tāpēc, ka man drīz zvanīs mamma un man būs jābrauc dejot, bet līdz tam laikam es nekur negribu iet, bet parakstīt. Man ir pēctusiņa depresija, un man jāiet. Turpinājums sekos.
Esmu atpakaļ. Starp citu, tas viss ko esmu sarakstījusi iepriekš ir baigie murgi, bet man tiešām bija pēcballīšu depresija. Tagad ir labāk, jo ārā spīd saulīte, un varētu teikt, ka viss ir labāk nekā vajag:)
Es laikam vairs neko īpašu nerakstīšu, jo galu galā visu varēs apskatīt draugiem.lv albumā. Palieciet sveiki, kolēgas!
Ar sveicieniem mazajam geto draugam, Nulle Matemātikā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru