Augu nakti pogo lakstīgala,
Augu nakti baltos ziedos līkst.
Es pēc tevis ilgojos bez gala,
Ievas zied un lauztas nenovīst.
Labvakar, Latvijā!
Vai es kādreiz esmu sūdzējusies, ka mana dzīve ir garlaicīga? Tad aizmirstiet to. Viņa ir pat pārāk interesanta, tikai diemžēl uz nepareizo pusi. Proti, es šodien, sev un citiem, kārtējo reizi pierādīju, ka, lai ko es darītu, visur mani pavada neveiksmes un nekas netiek aiztaupīts. Turklāt šai vajadzēja būt manai lucky day, jo braucot uz pazīstamu vietu, es tikai vienu reizi iekāpu nepareizā transportā un tikai vienu reizi gandrīz apmaldījos. Un tad trieciens...bet lai jau paliek. Nav ko vaidēt, galvenais, ka jautri.
Mans šodienas nejauši izvēlētais pantiņš, emuāra augšpusē, nav nemaz tik nejaušs kā sākumā varētu likties. Šo dziesmu dungoju jau no brīža, kad mēs ar Inesi domājām, kāpēc gan ievas nevarētu ziedēt visu gadu? Pilnīgi raudiens nāk, kāpēc šie skaistuma mirkļi ir tik īsi?
Nu labi, tagad gan jau es runāju kā Džeroms K. Džeroms. Bet man patiešām žēl.
Nākamā lieta, ko vēlos palaist plašajos interneta tīmekļos - skan kā reklāmā par Arvīdu un Mariju(mmm Marija) - es patiešām nākšu rīt uz skolu kā tāds falšais hipijs, un blakus Annai izskatīšos vienkārši pēc parodijas, jo viņai noteikti būs lente ap galvu, bet man tikai garie svārki. Stāvu stūrī un nokaunos.
Labi, vairs jau nav īsti ko rakstīt, vienkārši biju nolēmusi noslaucīt putekļus no bloga, lai tagad atkal varētu viņu noglabāt atpakaļ plauktiņā.
Čaaaau, un atcerieties, acis nemelo!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru