Sarkanie, karstie čilli pipari...

Mani sāk pārņemt sajūta, ka Sandra, pati savām rokām, noorganizēs manu nāvessoda izpildi, ja es beidzot nesākšu rakstīt. Sākumā nelikās nemaz tik slikta doma, bet tad nolēmu, ka esmu pārāk jauna lai mirtu, tāpēc pārvarēju savu slinkumu un šeit nu es esmu.

Vispār esmu sapratusi, ka neatceros to meiteni, kura tieši pirms gada bija neticami laimīga un visu laiku centās tikt uz pilnīgi visiem iespējamiem un neispējamiem tusiņiem...tagad es tā kā tāda veca tante visiem čīkstu telefonā: ''Nē, man nav laika, jāpilda mājasdarbi, jāiet uz veikalu, esmu nogurusi, man sāp kāja...''. It kā mani tas kādreiz būtu traucējis, es vienkārši esmu...nē...es nespēju to pateikt...(apņēmīgaelpasievilkšana)...GARLAICĪGA! Esmu pasīva, garlaicīga un pati sev apnikusi. Kaut kas ir jāmaina un apsolos laboties, lai jums nav par mani jāaizmirst.

Brīvdienas ilga tikai 2 nedēļas, bet sajūta tāda, it kā es būtu bijusi pusgadu ilgā atviļinājumā un tagad mēģinātu aptvert, ka jāsāk atkal strādāt. Bet negribās un negribās, un iesākt tik grūti...Bet prieks, ka klase iesākusi otro semestri ar tik jauku pasākumu kā bērnunama apmeklējums, tas bija lieliski. Man tik ļoti patīk mazi bērni un šie vēl jo vairāk, laikam man patīk sajūta, ka varu kādu samīļot un pasargāt.

Tagad paralēli skatos ''Greizo spoguli'' un domāju cik krieviem tomēr labs humors. Vienkārši fascinējoši!

Diemžēl šis ieraksts ir tikpat garlaicīgs...gribēju teikt kā es pati, bet nepaspēju. Vecaistēvs sāka ar mani kasīties, ka apakšā ģeniālajām ''Greizā spoguļa'' tantiņām ir sievietes nevis vīrieši, un pierādījās mūžveca patiesība, ka ar veciem cilvēkiem nav vērts kasīties, LOL :D

Labi, kad būšu atgriezusies dzīvē, apsolos uzrakstīt kaut ko labāku, nevis šo murgu(kura laikā jau noteikti esat aimiguši uz klaviatūras un tā tagad izdveš garu, vienmērīgu pīkstienu), tad arī noteikti atgriezīsies mana vecā draudzene ironija. Es ceru.

Standartīgs sveiciens, kolēģīšiem!:)