Cepam pērkumus un jūtamies labi...

Redzi Anna? Es tak tev pirms tām n-tajām nedēļām, kad mēs stāvējām ''RIMI" pie kases un es aizmirsu savu O.Vācieti, teicu, ka uzlikšu šo prikolu, kā virsrakstu nākamajam emuāram!

Bet ne par to šoreiz stāsts.

Es tikai jums gribēju pateikt, ka atkal esmu visu salaidusi dēlī sešu stundu laikā, pirtī uz dīvāna. Ka noteikti izgāzīšos nākamajā fizikas kontroldarbā, jo nesaprotu neko un vēl neesmu izpildījusi mājasdarbu. Ka dejošanā man tagad būs jācīnās ar zobiem un nagiem, ja gribu tikt vēl augstāk. Ka esmu slikta draudzene. Ka man ir daudz augoņu. Ka mana dzīve rit ideāli.

Patiešām ideāli. Protams, mīnusu ir pietiekami, bet...velns lai parauj, es atceros tik ļoti daudz reižu, kad man viss bija kārtībā, bet es nejutos labi, un tagad es saprotu, kāda vērtība ir justies laimīgai par spīti visam augstākminētajam. Un nē, man nav kāds īpašs iemesls (varbūt tikai mazdrusciņ dejošana) KĀPĒC es jūtos laimīga, tā vienkārši ir.

Vienubrīd man šķita, ka mana dzīve ir mainījusies uz labo pusi, bet tad es sapratu, ka mainījusies esmu es pati - kļuvusi mierīgāka, nosvērtāka, harmoniskāka, nedaudz vairāk pofigiste un, jā, laikam arī savaldīgāka. vai tas norakstāms uz to, ka izkāpju no sava ieilgušā pusaudžu vecuma? Nezinu. Varbūt. Bet pagaidām tas ir tīri patīkami.

Tagad, kad esmu beigusi nopietni muldēt par ķipa gudrām lietām, varu atkal iekāpt stulbajā un pastāstīt savus iespaidus par pirti. Visspilgtāk atmiņā palikušās lietas:

1. Mana ierašanās. Es jau biju sagatavojusies, ka tur ies vaļā traka ārdīšanās, puse būs piedzērusies, puse vēl dzers, bet...es ienāku iekšā, visi klusumā sēž uz soliņiem un dīvāniņiem, kaut ko paklusi runā, mētā neveiklus jokus un rodas iespaids, ka kaut kā nekas nenotiek. Neesot vēl ieradies Kārlis ar mūziku. Nu jā. Tas visu izskaidro.
2. Drāžamās istabas apskatīšana ar dažādiem cilvēkiem, darot dažādas lietas. Tā arī tur nebiju kopā ar Kristapiņu, bet fotogrāfiju spraušana bija jautra:D
3. Gājiens pēc šmigas. Pat dzertuvē, kas atrodama Ineses mājas galā, paguvu baroties no cita cilvēka glāzes (man patīk nemaksāt, jo Jēkaba draugi ir tik jauki). Un atpakaļgājiens, gar pašvaldībnieku mašīnu arī bija labais...tas jau nekas, ka divas tur tādas drusku mazgadīgas:D
4. Pirts. Kādas kombinācijas tik tur iekšā nebija, bet visbriesmīgākā bija Simona un Džemma reizē. Viena bļauj, otra gāžās un grūstās...sviests. Tā dēļ man atkal nācās baroties no svešiem aliņiem (nu tā ne, tā ne!)
5. Baseins. Pirmajā reizē ielēcu pati (un tikpat ātri atkal izlēcu ārā) un otrajā man palīdzēja Rons (vienkārši pienākot no muguras un ieceļot). Pēc tam jau bija viss pofig, nafig un vienā brīdī es viena pati cīnījos pret 5 džekiem (šļakstoties), un jūs pat nespējat iedomāties, kurš tika gandrīz noslīcināts ūdenī, kas lidoja no visām malām. Bet vispār es baseinā šoreiz pavadīju ahujenna maz laika. Pašai brīnums.
6. Pirts priekštelpa. Vēl aizvien nezinu, kurš nesaprata, ka ņehuj tur vemt. Taču tīrīšana arī savā ziņā bija smieklīga, jo Anna nemitējās staigāt pakaļ un saukt mani par veci (varbūt nodibiniet ar Kārli domubiedru grupu ''Solveiga nav meitene''?)
7. Vinetas atbraukšana. Prieks, ka viņa to repisko veceni nolika pie vietas, jo patiešām nebija noticis nekas TĀDS. Nu labi, bija pievemtas visas malas, kāds dauzījās pie durvīm un lielākā daļa bija pilnīgā pālī, turklāt viss netīrs un trokšņains bet normāls tusiņš, nu! Manuprāt, nekas pat nebija salauzts, būtu pateicīga vismaz par to!
8. Sandras brālis, ar kuru nekad nebiju runājusi. Līdz šim man likās, ka viņš mani uzskata, par dīvainu, bet nē. Tīri normāli paskaidroja, ka repiskajai vecenei tomēr ir iemesls psihot, bet vispār viņš arī viņu nesaprotot. Labs, Andri!
9. Un tad, protams tās slavenās sešas stundas, kuru laikā mans maršruts bija ''dīvāns-stienis-tualete-pīpētava'', brīžiem mainot kursu, vai ejot krusteniski. Paldies Kārlim, kurš mani pamodināja gandrīz ielaužot ribas un tad izmantoja manu apjukumu, lai mēģinātu ieskaidrot, ka esmu džeks. Nē, nu patiesi, zēni! (Vārgi uzsitu uz galda ar plaukstu vai dūri).
10. Nevaru nepieminēt arī ''Beat beat'' dziesmu, ''Juris Mix'' izpildījumā. Piedod, Juri, bet, lai svētītas pārsliņas un dimanti, es nevarēju nesmieties.
11. Un tad gājiens mājās, par kuru nestāstīšu. Noriebies jau rakstīt par lietām, kuras tāpat neviens nelasīs, ja vien kaut kā nedarīšu zināmu, ka blogs atmodies.

Paldies: Simonai - par tusiņu, Paulai - par to, ka biji visu laiku man blakus, Elīnai - par zināmu stulbuma devu, Kārlim - par uzjautrinošu personību un to, ka palīdzi man izprast vīriešus, Rihardam - par labu stieņa dancingu, Annai un Sandrai - par to, ka esat tik jaukas,
Kristapiņam - par to, ka vienmēr liek pasmaidīt, Jēkabam - par mūžīgo ballītes dvēseles būšanu, Annai Dacei - par citas dabas parādīšanu un saprotošo attieksmi, Džemmai - par smieklīgu kondīciju, Jurim - par ''Beat beat'' un Jānim (kā raksta dimeidžs?) - par profesionalitāti ''Gossip girl'' jomā (pirmais džeks, kurš paskatoties uz manu telefonu, nenoprasīja, kas tas par čali uz fona) un...nu jā...laikam jau arī par dīvāniņu.

Tas arī īsumā viss. Paldies par lasīšanu.

Solveiga, kas nav meitene.

P.S. Tikko pārlasīju, un secināju, viss baigi saraustīti uzrakstīts. Sūdīgi man.

Man fantask...

Esmu atradusi iemeslu, kāpēc atmodināt savu nožēlojami panīkušo blogu.

Vispirms, jau jāsaka, ka esmu sasniegusi personīgo rekordu ilgnerakstīšanā, tāpēc man nedaudz jāatgūst iemaņas. Otrām kārtām, ilgi gaidītais emuārs, kurā tiek aprakstīti vasaras notikumi, tiek atlikts uz nenosakāmu laiku, bet apsolu, ka kādreiz šeit parādīsies.

Un tagad īss brīvdienu notikumu pārstāsts.

Kad piektdien atnācu mājās, man jau tā bija grūti nomierināties, man bija 3h, lai sataisītos, bet es pat pusminūti nevarēju mierā nosēdēt. Un tikko kā es esmu pilnīgi atslābinājusies, kur gadījusies, kur ne, pienāks SMS no Mazā Geto Drauga! Varat 3x minēt, kurš atkal sāka skraidīt pa māju kā cūka apelsīnos. Tikai diemžēl skraidīšana un uztraukums bija nevajadzīgs adrenalīna patēriņš, jo sākot iet kopā ar Mariju, man sākumā no bailēm sirds gandrīz apstājās. Proti, mēs esam nogājušas 5m, bet šī nevienu vārdu nav pateikusi, un kad es kaut ko jautāju, atbilde izskan klusāka par Roberta Z. balsi un ne garāka par 2 vārdiem. Sāku jau domāt, kurš ir miris (tfu tfu tfu, piedauzu pie koka) un kāpēc. Protams, beigās garlaicīgais iemesls bija tas, ko tautā mēdz saukt par aizliktu kaklu. Aizgājām līdz Ineses mājai un tur mūs sagaidīja Bībers un Inese, un, pārvarējuši pirmo marijšoku, sāka abi reizē kaut ko stāstīt par Kārli, kuram neļauj braukt, bet vispār atļauj, tā, ka es vispār neko nesapratu. Tad Delfīns iedomājās mani apgaismot, cilvēkiem saprotamā valodā. Tad, kad beidzot visi sāka doties uz pieturu un mums ar Paulu bija paskaidrots, ka nē, vilciens neatiet no Zemitāniem, bet no centra, pusceļā atklājās, ka Inese nav atstājusi mašīnas atslēgas mammai. Protams, ka bija jāiet atkal atpakaļ, kamēr mums jāturpina vilkties uz 11. galapunktu, jo Faitušs nebija paņēmis e-talonu. Izrādījās, ka Kārlim arī nav
e-talona. Manas nejaušās piezīmes rezultātā, Kārlis brauca ar Mārtiņa e-talonu. Un ar visu čakarēšanos, dabūjām stacijā tēlot skrējienu pēc miljona. Vilcienā nekas ļoti īpašs nenotika un pirmajos gājienu kilometros arī ne, un tad sākās. Iestājās pilnīga tumsa un visvairāk man patika frāze no mūsu ceļa rādītājas ''Jā jā, tad jau mēs ejam pareizi, es atceros to koku.'' Vēl kaut kas pieminēšanas vērts? Kompānija pieturā, kas prasīja Inesei, kāpēc viņa atvilkusi tādu baru, tas, ka Toms noturēja Martu par suni, Kārļa brūte, stāvēšana krustojumā, nezinot, kur jāiet tālāk, kamēr apkārt gaudo suņi un vēl šādi tādi sīkumi. Sākumā, man likās, ka pirmajam vakaram bija jābūt klusam un mierīgām, bet sanāca savādāk. Dažs labs aizrāvās ar ''Jameson'' un kāsīšiem, kā rezultātā aizgāja bišķiņ jautrais. Tas jau nekas, ka Bībers gandrīz nogāza galdu, visu laiku meta zemē kārtis, pūta un elsa, turklāt ieskrēja mietā, nevarēja atcerēties uz kuru pusi jātaisa durvis un čurāja metra attālumā no mums. Kārlis toties mierīgi sēdēja un staigāja, visu laiku pamuļķīgi smaidīdams un ķiķinot par katru prikolu.

Pirmā vakara domu graudi:

Solveiga:''Paulai nepatīk trijatā.''

Toms:''Solveig, vai tev ieliet vāju džeikobsu?''
Kārlis:''Tas ir idiots, džeimson!''

''Man lohuj!''

''Raslomāns.''

Toms:''Man neceļās...roka. Viss pārējais ceļās.''

Toms: ''Īstenībā grūti noturēties sēdatā divus.''

Toms:''Kas pie sūda notiek?''

Kārlis:''Es ņemšu riekstus.''

Solveiga:''Tu Kārli ņemsi?''

Toms:''Tev mazais daikts?''

Paula:''Kas tas par skaņdarbu, lūdzu?''

Pēc tam mēs skatījāmies kaut kādu dīvainu robotu filmu, tikai tobrīd pilnīgais bezsižets likās smieklīgs. Gulēt aizgājām ap 4:00, un jau 9:00 (nezinu, kurš, atvainojos, duraks, pamodās pirmais) nācās vien celties. Dienas pirmā daļa pagāja mazgājot traukus, taisot makaronus, tusējot siena gubās (paldies Bīberam, kurš mani, hmm, veiksmīgi nocēla jeb iemeta caurumā starp divām gubām), dziedot ''Dzintaru'' un improvizēto ''Div' pļaviņas es nopļāvu''.

''Div' līnijas es nogrābu

Sarkanā aboliņ'

Pati māku zāli grābti

Pati trimmeri vicināt

Es uzdevu bēšu jaku

Savam zāles Bīberam.''

Kā jau nojaušat, mēs grābām zāli un grābjot sagaidījām Simonu un Edžiņu. Kopīga pasmiešanās, par iepriekšējo vakaru piedzīvojumiem, un tad jādodas pārgājienā. Sākumā tāds panīcis tas gājiens, par spīti akmeņu ripināšanais upē. Mazliet aizraujošāka bija nokļūšana uz saliņas, kur es atradu ''L'' koku un gandrīz iežāvos, bet tas laikam sanāca gandrīz visiem. Kārlis nedaudz uzlaboja manu garastāvokli, uzsākot skriešanu pa mežu, pēc tam uzlabošanu pabeidza Delfīns un galā nonācu pavisam priecīga. Zem tilta, gaidot iesvētāmo Edžiņu, sadalījām lomas vakaram (nejautājiet) un Kārlis aizbēga uz otru tilta galu. Tā kā Edžiņu neizdevās iesvētīt, tad tika atrasta cita jautrība - sacensības, staigājot pa tiem dīvainajiem objektiem ceļa malās.

Inese:''Tas kāsītis tevi nefantask?''

Roberts:''Zarpisis''

''Esmu vidus cūka''

Tā īsti neatceros, ko darījām atnākot, bet tad sākās ugunskura kurināšana. Ilga čakarēšanās un tad beidzot arī kaut kāds rezultāts. Es jau neteikšu, ka drusku ilgi muldējām par Zazu, tur ir pārāk daudz jautrības. Bet vispār bija arī citi jautrības iemesli.

Inese:''Knakšķ jau dedzīgi.''

''Ziemas zirņi.''

Kārlis:''Mīlestība un cirkulis.''

Inese:''Es jūtu, kā mana desa vibrē''

Toms(ar stipru krievu akcentu):''Mršmelovi.''

Visi:''Kropļie roņi.''

Vakars iekšā, nebija tik labs, kā iepriekšējais, bet sūdzēties nevar. Spēlējām kārtis komandās un man ir tāda naiva cerība, ka Edžiņš un Faitušs nepamanīja, ka viņiem ir viena tizla komandas biedrene. Pēc tam uzvarēju ''ēzeļos'' visus trīs džekus (tā gan bija sajūta, kad es noliku savu mazo plaukstiņu un tie visi zirgi sagāzās man virsū) un tad kāršu spēlēšana beidzās. Sākām skatīties šausmeni, kas nebija šausmene un laikam tikai Paulai un Bīberam izdevās neatslēgties. Un ja kāds ierunājās, tad tur pārsvarā nāca laukā kaut kāds miegains sviests.

Kārlis:''Ar kokiem runā par Bīberu.''

''Prikoļi''

Kārlis:''Īstenībā viņu sauc Maksims un viņš arī ir...Maksims.''

Sākoties vilkaču filmai, aizgājām gulēt, bet, protams, tad miegs pārstāja nākt. Inese sāka lasīt 50 knifus, kā ''viņam pieskarties tur'' un pārējiem (Paula, Simona, Marija, es, Bībers) sākās neķītrais vakars. Ā jā, piemirsās pieminēt, ka tur bija arī Briedis, kaut kur starp Paulu un Mariju. Par visām Simonas gudrībām nerunāšu un kur esmu apgrābstīta, arī nestāstīšu, bet viens pieklājīgs prikols bija.

Briedis:''Wazzaaaaap!''

No rīta nekas tāds ļoti īpašs nenotika, tikai mani izvaroja sauleszaķītis, un Edžiņam ar Simonu nācās braukt atpakaļ ar vilcienu. Tālāk aktīvākā darbība risinājās uz šūpolēm, darot visādas stulbības, kuru dēļ man atpakaļceļā, mašīnā, bija nu ļoooti laba dūša:D

Simona:''Viņš ir kā banāns, tam ir divi gali, sūkā.''

Solveiga:''Escape-d!''[ekseip-d]

Paldies visiem, kas bija pārtijā, sevišķi, protams, Inesei. Vienīgā nelaime, ka domājot par rītdienu, mani ir pārņēmusi nepatīkama ''back to reality'' sajūta. Ceru, ka drīzumā varēsim to atkārtot.

Pie Jura dzīve mana...

Baigais slinkums rakstīt, bet nevar atlikt savādāk drīz nebūšu Rīgā, nevarēšu vairāk visu atcerēties, kleita pa garu un kas tik vēl ne:D

Tātad pēdējā trakā, gandrīz, nedēļā. Gandrīz, jo par pirmdienu un otrdienu nerakstīšu, nekas nenotika.

Trešdiena - pēdējais mēģinājums VEFā un tērpu izņemšana. Viss notiek uz skatuves, fucking karsti, viss besī, skatos kā Kristiāns, Emīls, Rīčards un Edgars muļķojas. Kristiāns vienkārši nepārspējams. Viņš guļ uz zemes ar atvērtu muti un izdveš gorillas cienīgas skaņas. Kārtējā dusmu lēkme par Alsungas tērpu, bet tas jau nevienu neinteresē. Pēc tam mājās.

Ceturtdiena - pagājusi tikai viena diena, bet es jau priecājos par šo sengaidīto brīvdienu. Tik ļoti uzmundrina, ka gandrīz visu dienu nokluknēju pie datora. 18.00(manā izpratnē ir rīts, jo pamodos 15.00) dodos paķert tērpu, kurš, protams, ir atstāts VEFā. Tā kā ārā nav tik karsts, bet mājās iet negribās, izmetu 4 nevajadzīgus līkumus un tikai ~20.00 nonāku mājās. Pēc tam dodos pretī Simonai, kurai beidzies treniņš un mēs, lēnā garā, atnākam mājās.

Piektdiena - no rīta jātriecas uz Mežparku, lai izmēģinātu. Karsts kā ellē, Mairita visu laiku bļauj, Iveta man krīt uz nerviem, Purvītis ar savu čakarēšanos arī. ''Dzirkstelītei'' dejas aiziet lēnāk, nekā Mārtiņam lasīšana. Lai gan starplaikā pūš tāds vējš, ka pat paspēju uzmest lakatu uz pleciem, tomēr uz laukuma svilina pēc pilnas programmas, tik ļoti gribās ātrāk beigt. Kristiāns vienkārši fantastisks. Viņš ir saticis Andrievu un tagad nepārtraukti vārās par vecajiem grupas locekļiem. Iveta nāk klajā ar paziņojumu, ka vajadzētu visiem starplaikā aizbraukt uz pļavu. Uzminiet ko? Viņa, slēptā veidā, tiek pasūtīta di*st! Aizbraucu ar pārējiem paēst, pēc tam mājās, tad pie mammas sapīt bizes un tad esmu atpakaļ pie universitātes. Jūtos tīri apmierināta ar dzīvi, jo esmu dabūjusi jauno ''Cosmo'' un brīdi pamuļķojusies ar Karīnu un Beāti dziedot ''Waka waka'', vēlreiz saņemu garšīgo karbonādi. Pēc tam sākas ģenerālmēģinājums un pirmo reizi mūžā es svīstu kā cūka. Totāli izgāžamies ar savu ''Vilksim košu zelta jostu'' un pēc ''Pūpolīša''', izkāpjot no tautastērpa jūtos...es pat nespēju to aprakstīt. Ar Paulu dodamies uz viņas mašīnu, ierēkdamas par visu apkārtnotiekošo, kā vienmēr. Beigās, apstākļu sakritības dēl, mums nākas pamatīgu gabalu noskriet(tas nabaga vīrietis, kurš dabūja vēderā manu pakaramo). Tad mierīgs brauciens mājās un mierīga, karsta bezmiega nakts.

Sestdiena - stulbais gājiens. Jau no paša rīta esmu saģērbta tautastērpā un īgna uz visu pasauli, kā vienmēr gājienu rītos. Lauma man šodien teica, ka es esot ieradusies uz paziņojusi: ''Esmu tautumeita, kas gatava apsist visu pagastu''. Pati to neatceros, laikam tiešām biju pārkarsusi. Sastāšanās, saorganizēšanās un sākšana šoreiz sākas ļoti ātri. Kristiāns vienkārši fantastisks. Esmu nostādīta viņam blakām un viņš man visu laiku stāsta, ka viņa vecāki aizbraukuši uz kantri mūzikas festivālu un tamlīdzīgas muļķības. Ričards tikpat smieklīgs. Vai tiešām pēc katra gājiena man būs jālipina zeķes laukā no asinīm? Goda vārds, kādu dienu es tās kurpes ar prieku noslīcināšu! Tad garlaicīgā ēšana un brauciens mājās pēc pārējā tērpa un bizēm, atgriešanās pie VEFa. Šodien ne reizi neesmu izkāpusi no tērpa un sajūtas ļoti ekstrēmas. Pirms koncerta kaut kāds mēsls vēl pamanās man iekost kājā. Kāja uzpampst un es tieku nogādāta traumpunktā. Lūk aptuvenā notikumu gaita:
Iekliboju traumpunktā Mairitas, Laines, Edgara S., Līvas un Annas Daces pavadībā.
Traumpunkta vecim izstāstu savu problēmu un viņš mani maigā balsī mudina apsēsties. Pēc tam, kad viņš manu kāju ir iesmērējis ar kaut kādu smēri(izmantojot tikai mazo pirkstiņu:D), izjautājis par iespējamajām alerģijām un Mairita man izskaidrojusi, ka šītablete varot vilkt uz miegu, sākas jautrākais.
Vecis: ''Nu kā tad tevi, princesīt, sauc?''
Es: ''Ko?''
V: ''Es prasīju kā tevi, princesīt, sauc?''
E: ''Solveiga...Brūvere.''
V: ''Un cik jauna tu būsi?''
E: ''16.''
V: ''Un kāds kolektīvs?''
E: ''Zelta sietiņš.''
V: ''Kāds kāds?''
E: ''Zelta sietiņš!''
V: ''Ā, tātad tu dejo?''
E: ''Jā."
Laine, Edgars un Līva rēc.
V: '' Redzu kāds te ar tevi cenšās iepazīties!''
Mairita: ''Nē nē, tie ir kolēģi!''
V: ''Nu ne jau viņi, es!''
Saskatīšanās.
V: ''Mani sauc Vilnis, starp citu.''
E: ''Jā...paldies...prieks iepazīties.''
Pēc kādām 20 min., kad taisos celties augšā, Mairita prasa viņam vai varu iet.
V: ''Nē nu tu vari, bet, ja tu gribi, vari arī pasēdēt. Arī mašīnā.''
Solveiga steidzīgi klibo prom.

Ar Annu dodamies mazā pastaigā un satiekam Elvīru. Kamēr viņas runājas, ieraugu Paeglīti, Zanribu un Kaltmani, dodos sasveicināties, bet pirms es esmu paspējusi kaut ko pateikt, Riba burtiski mani apēd ar iznīcinošu monologu. Tai nu gan ir iekšas! ''Vilksim košu nojaucam pēdējā pakāpē, un visa vaina tiek novelta uz nabaga Kristiānu:D Dejas laikā Edgars samežģi kāju un es otro reizi dodos uz traumpunktu, cerībā, ka tur nebūs Vilnis. Viļņa nav, bet elastīgo saiti arī nedabūju. Nabaga Edgars! Kristiāns ir vienkārši fantastisks. Mairita paziņo, ka iepriekš viņu rādīja TV un viņš visu laiku esot muldējis, tagad varētu runāt mazāk. Ejot garām kamerām viņš atkal visu laiku vārās, par netaisnīgo dzīvi un ka viņš vairāk vārdiņu neteikšot. ''Pūpolītis'', manuprāt, sanāk tīri veiksmīgs. Pēc tam ar Annu izstaigājam visus pārtikas plauktus un es pat pamanos nosūkāt vienu karameli:D Kad Platpers paziņo, ka visi var palikt uz sadziedāšanos, saskumstu, jo tur galīgi nekas nesanāk, nav neviena pieaugušā, ar kuru varētu palikt. Pēc tam kaut kā noskaidrojas, ka šeit atrodas Elīna un viss skaidris kā varu tikt uz sadziedāšanos. Protams, Ivetai ir jāuztaisa hajs par to, ka viņai vajag redzēt manu pieaugušo un tad beidzot tieku prom, tieši uz ''Lilioma dziesmu''. Tālāk bezgalīgi ilgā rēkšana par Platpera prikoliem, piemēram, ''Tad netici tām babām vis'', ''Pie Jura dzīve mana'', ''Netais' te burzu'' u.tml. Tad kārtīgi izdziedamies tramvajā, pasmejamies par veci BMW un veci uz soliņa, aizbraucam pie viņas, paēdam, parēcam par kaimiņiem un ejam gulēt.

Svētdiena - pamostos 13.30 un aizlaižos mājās. Tālāk pilnīgs nasings.

Kā man vispār kopumā ir gājis? Pa visu nedēļu kopā esmu gulējusi tikai kādas 6h . Atklāju jaunu terapiju: viena kafija atver acis, otra kafija pieceļ kājās, enerģijas dzēriens liek kustēties un milzīgs gribasspēks liek dejot. Diemžēl tam visam ir nelegāli blakusefekti vakaros - sāpoša galva, bāla seja, zili loki, sačakarētas iekšas un atņemta enerģija. Manas sakasītās locītavas izskatās kā sadurstītas un velku kājas pa zemi ar mehāniskām, iestrādātām kustībām. Citi droši vien domā, ka esmu narkomāne. Laikam laiks atpūsties.

Atā:)

P.S. Sorry par kļūdām, nav spēka labot.

Sveika, Solvēga, tev smukas kurpes...

Es pat nezinu, kā lai sasveicinās šoreiz. Tātad jums vienkārši nāksies pieņemt, ka esmu šeit uzkritusi no zila gaisa. Sāksim.

Mana ģimene ir fantastiska. Labāku ''sweet 16'' es nevarēju vēlēties. Viss sākās ar atkārtotu parādīšanos Elīnas mājā, kur mēs četru dienu laikā esam paspējušas uztaisīt zemeņu kaujas, noskatīties draņķīgu šausmeni un sakrist visiem uz nerviem. Parasti mēs paspējam daudz vairāk, bet mani sajūsmina šī bezjēdzīgā sēdēšana dzīvoklī, skatoties stulbus MTV šovus u.tml.

Otrā tūre tika atklāta braucot uz laukiem. Nē, nu vispār jau tikai mēs varam nogulēt 3/4 ceļa un vienalga mašōnas pasažierus novest līdz pēdējai stadijai. Recepte, kā to izdarīt? Ņemiet vienu labu draugu, ar labu humora izjūtu, sasēdieties šaurā, piekrāmētā mašīnā, kaujieties, spārdiet priekšējos krēslus, skaļi dziediet līdzi radio(ja rindiņas vidū iešaujās prātā cita dziesma, nekautrējaties ar ķērcienu sākt dziedāt to), izjautājiet vecāko brālēnu vai brāli, par viņa attiecībām, ēdiet citiem domātās bulciņas, vēlams piebirdinot visu apkārtni, sarežģītās satiksmes vietās skaļi izbļaujiet pretrunīgus norādījumus šoferim, pie katras neveiksmes piekabiniet attiecīgajai neveksmei vārdu -fail (piem: bumbas-fail, mākoņa-fail, bulciņu-fail, dabas-fail), guļot skaļi krāciet un siekalojieties, sakrītot viens otram virsū, pamostaties ar skaļu iebļāvienu tieši tad, kad kāds to ir vismazāk gaidījis un, pāri visam, nevaldāma, zirdziska ķiķināšana, griezīgā falsetā. Brīnums, ka mūs vispār vēl kaut kur ņem līdzi.

Bet, atklāti sakot, man patika pats vakars, ar mierīgām sarunām, kas pamazām pārgāja uz pavisam nemierīgām un, kā vienmēr, beidzās ar Nila apsmiešanu. Vēl man patīk tas, ka gulēju kaut kādā sūdīgā caurumā, gultas vidū. A ko darīt?

No visām radinieku dāvanām man vislabāk patika kaste ar marcipānu (līdz šim domāju, ka viņi manas iegribas uztver visai nenopietni) un puķes no Aigara, kuras viņš sākotnēji vispār bija atstājis Rīgā, un tikai pateicoties vecmāmiņai, es pie viņām arī tiku. Ak jā, vēl arī ikgadējā frāze: ''Audz liela, stipra, klausi vecākus'', bet tas jau tāpat bija paredzams, ka tas mani vajās katru gadu, līdz pat apmēram 40.

Mani draugi ir fantastiski. Vispirms jau paldies Annai, kas piezvanīja tieši 00:00, ar muļķīgo jautājumu, vai es guļot. Kā tad, pati noticēji?:D

Un ,otrkārt, nevienam no jums nav tik radošu drauga kā manējie. Nu padomājiet, jau pats iesaiņojums vien bija ko vērts - divas, avīzēs ietītas, kastes, uz vienas aprakstīta mana seksualitāte, turklāt viss aptīts ar milzīgu rozā lenti. Un iekšas kastēm vispār bija nepārspējamas. Biļete uz Mika koncertu, kaklā karams mediators, rozā disku maciņš, ar smieklīgiem suņiem, kurš piepildīts ar diskos sarakstītām, ideālām filmām, rozā baletsvārciņi, no gaidīšanas novītusi puķe un, pats galvenais, lillā krokši, kas aplīmēti ar visvisādiem rozā spīguļiem un rozā plastmasas spaikiem sānos. Hell yeah!

Vakar 4.00 sāku skatīties ''Breakfeast at Tiffany's'' un aizgāju gulet 6.30. Sekas: nedrīkst pa dienu sēdēt, savādāk visu laiku gribās gulēt. Secinājums: ja agri jāceļās, tad vai nu jāiet gulēt pirms 2.00, vai nevajag iet vispār. Turpmāk ievērošu.

Bet filma bija fantastiska. Šovakar - ''Gentelmen prefer blondes''. Nevaru sagaidīt, jau tagad staigāju dziedādama ''Diamonds are a girl's best friend''.

Vēl paldies Paulai un Simonai par foršo dienu ezerā un Sandrai par jauko ballīti, ceru, ka pašai patika:)

Cheers.

Kārtējais futbols:D

P.S.Nedēļas vārds - lampinjoni. Tad es tos lampinjonus arī uzliku fonā, lai jums jautrāka lasīšana!

Man jau sāk parādīties zemeņu sviedri...

Kārtējais naksnīgais sveiciens!

Es nezinu ar ko lai sāk. Nespēju atcerēties visu, kas noticis(neesmu dzērusi). Kā vienmēr mēģināšu sakopot visu pa punktiem. Paskatīsimies, kas no tā iznāks.

1.Visai interesanti Jāņi. Protams, tajā dienā, kad iebraucām Kandavā, es tieši biju ieslēgusi ''esmuarvisuneapmierināta'' un ''manadzīveirstulba'' garīgo, turklāt tas bija tieši Jāņu vakars. Čakarēju smadzenes visiem pēc kārtas un nekas man nepatika. Sākot ar to, ka pļavā pārvērtos par staigājošu pierādījumu, ka cilvēki, kas sirgst ar dažādu augu radītu alerģiju, izskatās diezgan briesmīgi un beidzot ar to, ka, manuprāt, bija savākušies pārāk maz cilvēku, man nāca miegs, man nepatīk mans vainags utt. vienīgi biju apmierināta ar manis un Paklāja padarīto darbiņu, proti - nopļauto mauriņu sētmalē. Kad pēc krietnas kafijas tases mazliet atguvu pozitīvismu, sapratu, ka Jāņi tomēr nav galīgi zemē metama lieta. Paspējām ar Elīnu izstaigāt pus Kandavu, pierīties kā cūkas, palasīt, izgulēties, izsmieties(tie vienlīdzīgie teikuma locekļi mani kapā iedzīs) un sagaidīt viņas vecākus, un tas viss tikai līdz apmēram 1:00, kad devāmies uz Zaļumballi. Protams, 15 min. pirms iziešanas es Intai pateicu, ka viņa pretīgi izskatās un par daudz palaiž muti, viņa mani pasūtija di*st, un pēc tam palūdza vai nevaru viņai uzpīt vainagu. Es viņu pasūtīju uz to pašu vietu, rezultātā mamma uz mani sadusmojās un uzpina pati. Nice. Vienmēr es vainīga.

Sākumā likās, ka zaļumballe būs tikpat ļoti garām kā pagājušogad, bet nē - es dabūju padejot ar 21 gadu vecu lauķi, kurš bija tik piedzēries, ka man nācās viņu stumdīt pa estrādi, atbildēt uz viņa stulbajiem jautājumiem un just kā viņš nespēj savaldīt roku, kura tikai retu reizi nonāca uz mana vidukļa. Elīna toties dabūja 16 gadīgu urlu, ar iesauku Kimmels, kurš nekustējās vispār:D

Vēl atceros kā skrēju izčurāt lielo daudzumu šampanieša, kvasa un sulas, katru otro minūti, katrreiz pārāk tuvu ceļam, bet...vai nav vienalga?:D

Pēc tam iešana mājās un tradicionālā vainaga mešana kokā. Vainags teica, ka apprecēšos pēc gada. Kā tad, ar pagājušā gada mešanas mākslu, man bija jāaprecās kaut kur ap 80, bet neesmu pārliecināta, uz beigām vairs neskaitīju.

Otrā diena? Viss, kas tur notika - ideāli vēlā pamošanās(sīkie spēlēja datoru, man patīk pamosties no izsauciena ''Jā, apdzen viņu, jā, piedod gāzi, davāāāi!!''), futbola sezonas atklāšana Kandavas stadionā, zemeņu kastes izēšana un jautrais vakars.

Kad braucām projām, man bija iestājusies mērena depresija un viss noriebies. Abas ar Paklāju, mašīnā uzreiz aizmigām, un apstājām tikai tad, kad mašīna strauji nobremzēja. Protams, ka mēs nebijām Rīgā, tikai kaut kādā dīvainā lauku apvidū un Elīnas tēta galva iebāzās pa logu un prasīja vai mēs negribam apskatīt apjomīgāko ozolu Baltijā. Elīna viņu pasūtīja ar vārdiem: ''Tev izskatās, ka es gribu apskatīt kaut kādu tur ozolu?'', un jāsaka, ka es pilnīgi piekritu. Tiklīdz kā vecāki bija aizgājuši un atstājuši mūs pieskatīt Valteru, mēs sākām mosties. Vispirms mana dārgā māsīca pateica kaut ko šausmīgi smieklīgu, es tikai nevaru nekādīgi atcerēties, bet tas ir svarīgi, jo šī frāze man atgādināja, ka vairāk par visu pasaulē es gribu redzēt podu. Bet kā jau es teicu, krūmos nevar līst, ja nu es nejauši būtu apgānījusi to ozolu? Tad ieraudzīju mazu koka mājiņu un iekšā mani gaodīja aicinošs, veclaicīgs caurums grīdā. Nu, vai nav jauki? Vēlmes dažkārt piepildās tik ātri.

Pēc tam piebraucām pie Pūres kārtējā ievārījumu veikala, un mašīnā divas drausmīgi gribošas meitenes tika apgādātas ar lielizmēra zemeņu kasti, kas bija jāmēģina aizgādāt līdz Rīgai sveika un vesela. Tā nu mēs aizmugurējā sēdeklī, sveikas un veselas, draudzīgā klusumā ēdām zemenes un brīžiem visi apsmējām Džastina Bībera balsi. Apmēram kastes pusē Elīna paziņoja, ka viņai sāk parādīties zemeņu sviedri un viņas mamma mūs mīļi palūdza beigt rīt kā cūkām. Tālāk pilnīgs nasings līdz pat mājām.

2.Pēc tam tikos ar Simonu. Secināju trīs lietas. Pirmā - dažreiz man gribētos viņu iekaustīt ar beisbola nūju, bet pēc ilgāka laika man vienmēr ir prieks viņu redzēt. Viņai ir tik sasodīti lipīgi smiekli, par kuriem vairāk varu pastāstīt trešajā secinājumā. Un pie trešā mani noveda saruna ar viņu. Atcerējos lietu, ko agrāk sev atkārtoju regulāri, bet pēdējā laikā bija piemirsies. KATRS PATĪKAMAIS SĪKUMS DZĪVĒ IR IEMESLS LAI PRIECĀTOS. Vēl vairāk. Tieši sīkumi dara mani laimīgu. Manu draugu smiekli, mana interesantā un lielā ģimene, kārtīgs ēdiens, svētki labā kompānijā, labas grāmatas, joki filmās, kāda rindiņa dziesmā, jebkāda veida deja, saldas smaržas, šampanieša glāze, spīdīgas lietiņas, daba...es aizraujos, bet es varētu turpināt mūžīgi. Šobrīd priecājos par mana rajona skaistumu rītausmā, īstu piparmētru tēju, kas kūp manā priekšā un par to, ka man nav augoņu. Ir labi būt bērnišķīgam.

3.Šodien tikos ar Paulu. Tomēr tāds ļoti foršs cilvēks. Jauka pastaiga.

4.Nolēmu turpmāk rakstīt katru svētdienas vakaru un dažreiz iemest pāris bildes ar galvenajiem notikumiem. Tas palīdzēs manam blogam neatrofēties.

5. Man ir tik daudz apņemšanos, ka pietiks visam mūžam. Ceru, ka vairs nenāks klāt jaunas(bet es tiešām taisos iemācīties braukt ar moci).

6.Zinu, ka šeit nekas nebija par ģitārām. Tātad Sandra šo īpaši negribēs lasīt, tāpēc es to labošu. Viens no maniem slepenajiem, mazajiem prieciņiem, ir vērot kā iemirdzas Sandras acis un uzstaro seja, kad viņa ierauga ''Les Paul'' ģitāru. Mani tās ģitāras neinteresē nevienā galā, bet es varu viņām pateikties par šo. Paldies.

7.Nospiedīšu ''publicēt ziņu'' tikai rīt no rīta, kad būs pieeja fotogrāfijām. Bet paturiet prātā, ka es to rakstīju jaukā vasaras naktī, un tāpēc te sarakstīts tik daudz muļķību. Paldies par pacietību, mīļie. Mīlu jūs visus:)

Bye!

The loovin' spoonful - Do you believe in magic

Do you believe in magic
In a young girls heart

How the music can free her

Whenever it starts

Notizzz...

Sveiki, kolēģīši!

And now you're working in the bank,
A family man,
A football fan
And you're name is Harry.
How dull it seems,
Yet you're the hero of my dreams:)

Neticami īsā laikā savu Hariju esmu iemīlējusi. Nevarētu teikt, ka viņš strādā bankā, bet viss pārējais atbilst patiesībai. Proti, viņš patiešām mums ir īsts ģimenes cilvēks, visi ar viņu labi saprotās. Tā kā šobrīd ir aktīvā futbola sezona un es brīžiem sekoju līdzi, tad arī viņam nāksies. Nu nākamais apgalvojums nav jāapstiprina, viņš IR Harijs:D Un tas patiešām šķiet kaut kā traki, ka viņš man vēl aizvien nav man apnicis un es vakaros laimīga aizmiegu:D

Īstenībā jau šis ieraksts bija domāts Harijam, bet es tomēr gribu dažas pateicības vēl uzskribelēt:

1.Anna - Paldies par ļoti pāķīgajiem pāķiem un ēdienu. Prieks atcerēties:)

2.Sandra - Paldies par pirmo uzdevumu, kas jāiemācās un cītīgo odu sišanu pirtsaugšā:D

3.Paula - Ak vai, nu tu jau pati zini. Par auna zirņiem 'n' stuff.

4. Inese - Par krustvārdu mīklu un manis atvešanu mājās, kaut arī es kā neliete nesamaksāju:D

5. Marta - Par pacietīgo gaidīšanu, kad es tev ielīdu priekšā ar savu māršmelovu un, apmēram miljons, kurkuļu iebēršanu manās rokās:D

6. Marija - Par to, ka esi tikpat stulba kā es un ka tik daudzi tavi jociņi nu ir kļuvuši par lokālajiem:D

7. Simonai - Par sapratni(pati zini)

8.Elīnai - Par to, ka brīvdienās nepiesējies man ar zvaniem un šī rīta uzlabošanu, par to, ka tik pacietīgi pieņem manas ģimenes mainīgos Jāņu noteikumus un ka negaidīji viņu ilgāk par stundu, savādāk es jau nobijos(es zinu, ka tu šito lasi, šuvēja tāda:D)

9.Mammai - Es zinu, ko tu izdarīji Harija labā un tas tiešām ir daudz. Paldies:)

Nu tas arī īsumā viss, tusiņš tiešām bija jauks.

Līdz nākamajai reizei!

Pirmā Harija bilde:

Pīparburkāns....

Hello to California!

Pēdējās dienas ir bijušas tik notikumiem pārbagātas, ka es pat nezinu ar ko sākt...varbūt stāstīt par jautrāko daļu? ''Ja? Jūs pieņemat apgalvojumu? Nu jā, jums jau nav izvēles nāksies ticēt!''

Ne īpaši garo, bet karsto braucienu, pateicoties Annas vēlmei visu gaisu sasūkt sevī, es neaprakstīšu. Pārāk garlaicīgs. Bet toties atbraukšana gan bija interesanta, jo pirmais, ko es ieraudzīju, izkāpjot no mašīnas, bija vienmēr aktuālais jūrnieku stls, un tuvāka apskate liecināja, ka tajā atrodas arī pati Paula. Pēc tam iekārtošanās, spaidīšanās istabiņā, Grišānes sveikšana, ēdiens un, līdz riebumam apnikušās, dzeltenās mapes. Tad mēs ar Paulu iemēģinājām šūpoles, līdz es kļuvu mēreni zaļa(vismaz iekšēji jau nu noteikti) un gājām kopā ar pārējiem spēlēt bumbu. Protams, mana neaprakstāmā veiklība un futbolistes talants, lika viņai ielidot upē. Kad biju nonākusi līdz vietai, kur varēju tikt augšā, pirmais ko dzirdēju, bija: ''Nu kurš gan cits vēl varēja notizloties!'' Balss īpašnieks - Kārlis ar Faitušu pie sāniem, kurš gan cits. Uzrāpos augšā un devos pie pārējiem, lai secinātu, ka tagad viņi ir spiesti spēlēt Wilsonu, mana spēriena dēļ. Klusēdama pievienojos, un klusēju līdz pat brīdim, kad atskanēja mundrais: ''Eu, spēlējam kartupeļus!'' Es piekritu. Ar šo spēli ir tādas atmiņas, kaut arī ne reizi nenoķēru bumbu, jo parasti tas ir vienīgais, ko vispār spēju tur izdarīt. Nu jā, peldēšanās process man sākumā raisīja domu: ''Ai, drusku patupēšu baseinā, nošļūkšu vienreiz pa to kalniņu un viss. Nebraucu jau peldēt.'' Kā tad. Protams, ka es līdz 4 rītā atrados peldkostīmā un pat netaisījos beigt, par spīti Grišānei un mammai. Tad tā negribīgi apģērbos, istabiņā sajūsminādamās par Ineses mammas teikto Paulas mammai: ''Klausies, draivere, ej pagulēt!'' Nonākusi lejā, kopā ar vēl dažiem palasīju skolotāju izteicienus. Pēc tam delfinārijs, ar periodisku, kāda miegaina klasesbiedra parādīšanos, un jautājumu: ''Ko jūs te darāt?'' Dziesmu kaukšana mani uzmundrināja tik tālu, ka varēju doties mēģināt paēst. Pāris minūtēs, visi, pilnā galda miegainie dalībnieki, pa vienam izklīda, un palikām tikai es, Paula, Anna, Kārlis, Faitušs un it kā guļoša Inese. Tad, protams, foršā negulēšanas murgošana par pīparburkānu, diviem deguniem un desiņām, kas negaršo. Īstenībā jutos sūdīgi, līdz Bībers pateica, ka gribās kafiju, uz mirkli palika labāk, jo es beidzot zināju, ko es gribu, bet tad atkal viss sabruka, jo es tam netiku klāt. Tad vēl pamuldēšana, kolektīvā(2 cilvēki) kafijas taisīšana pie letes(taisīšana nozīmē iebērt cukuru) un atgriešanās pie galda. Pēc tam dažu mierīgu vecāku pamošanās un pamazītēm skaita sarukšana, līdz es attapos, ka mani vecāki vēl guļ un devos viņiem paklaudzināt pie stikla. Tad aizbraucām priekšpēdējie, neko nepaņemot līdz(damit aus) un es visu ceļu nogulēju. Tipiski.

Tas, izlaižot dažus sīkumus, arī viss, ceru, ka pārējie pavadīja laiku tikpat labi.

Auf Wiedersehen!