Ziemassvētku pārņemtie:)

Klusām sēžu un pie sevis dungoju: ''Limfa slīd, limfa slīd...''. Nē, es nebūt neesmu sajukusi prātā, vienkārši būtu bijusi ģeniāla diena skolā, ja kaut kur dziļi iekšā tomēr negruzdētu kāda maza, sāpīga problēmiņa, kas izmisīgi grib augt lielāka. Savukārt es šobrīd izmisīgi cenšos to neielaist savā galvā un, tā kā Skārleta teikt: ''Par to es padomāšu rīt."

Un tomēr, kaut arī ārā ir dubļi, lietus un pelēki depresīvs laiks, es klausos ''Home alone'' dziesmas un jūtu, ka Ziemassvētku laiks tuvojas, tāpēc arī laiks piedot un uz brīvlaiku aizmirst, lai arī cik no manas mutes tas neskanētu dīvaini. Vēl ļoti ceru, ka izdosies iestudēt to smieklīgo Z-svētku stāstu, bez muļķīgas zviegšanas un jēlām muļķībām. Mani ir pārņēmis negants(un ar piekaucienu) gatavošanās gars, tā vien gribās, lai mēs beidzot būtu labākie, vai vismaz izspiest no dažiem kādu vāju ambīciju atblāzmu. Tas taču ir iespējams, vai ne? Galu galā Vinnijam Pūkam arī galvā bija tikai zāģu skaidas, bet tik un tā viņš bija gudrs.

Tikko pārlasīju visu iepriekšējo tekstu. Šausmas, kas par vaidēšanu, tāda sajūta it kā es būtu visu to norunājusi žēlā ''meitenespasūtījumsbūsrīt'' balsī:D Tagad jāsaņemās un ar smaidu jāiziet cauri fizikas kontroldarbam, atlikušajam svētku stresam, mežonīgi daudzajām dāvanām visās jubilejās un svētkos, šādiem tādiem koncertiem, liecībām, tusiņiem, Ziemassvētku stresam, nejaukajam 29. datumam kalendārā(nejautājiet kāpēc man viņš tik ļoti nepatīk, varbūt vienkārši negribu svinēt:/), jaunā gada sagaidīšanas stresam, jaunajam gadam un paģirām-vai vienkārši nogurumam-pēc tā. Tad būs laiks sev vēlreiz nosolīties labi mācīties(labais ne?:D) un sākt jaunu sākumu, kaut gan jauns sākums man ir katru pirmdienu.

Šito rakstot, šķiet, esmu izlādējusies, tātad darbs paveikt kārtīgi. Sirds tīra(whew)!

Saudzējiet sevi, kolēģi, un tiksimies nākamreiz!