Zaļais, zaļais, es saku, zaļais!

Es dievinu adrenalīnu. Man patīk brīvais kritiens. Gribu lēkt ar gumijām. Esmu gatava braukt ar moci. Darīt muļķības vēl un vēl. Es mīlu sajūtu, kad manas asinis mutuļo un sirds kāpj pa muti laukā, liekot celties manam asinspiedienam un drebēt rokām! Bet...cik gan bieži ir šāda iespēja? Cilvēki nemēdz izskriet pusdienas pārtraukumā, lai palēktu ar izpletni vai pakāpelētu pa debeskrāpja augšējām karnīzēm. Taču izrādās, ka šo sajūtu ikdienā var izjust citādi. Vēl pirms 5 minūtēm skrēju viena pati, bez jebkādām iespējām aizstāvēties, garām visiem Purvciema dzērājiem un domāju ko labāk darīt, sist vai spert? Pie velna visus tos pareizos, kas sēž vienmēr mājās un lūr TV. Adrenalīns norūda.

Kāpēc es vazājos pa ielām? Pavisam vienkārši-biju uz ''New moon'' pirmizrādi, kaut arī nozvērējos, ka nekad to nedarīšu(jā, viņas elsa un aplaudēja, kad Džeikobs novilka kreklu). Taču es biju ar Simonu un, protams, rēcu vairāk kā jebkurā komēdijā. Agrāk Robertu vienkārši saucu par Īru dzērāju (jau atkal nacionālo jūtu aizskaršana), bet šeit viņs visu laiku izskatījās tā, it kā nedēļu no vietas būtu dzēris ''Optima līnijas'' alu. Kristena šķielē ar vienu aci, kreisā visu laiku skatās uz iekšu. Teiloram ir neproporcionāli maza galva viņa perfektajam ķermenim. Trīs Voltūri izskatās apmēram tā-viens ar tādu nemierīgu skatienu skatās apkārt, it kā kāds viņu taisītos novākt(vai arī vienkārši vajag mazāk lietot), otrs pēc pilnīgas blondas kuces, bet trešais tāds pusaizmidzis. Vispār bija daudz labu momentu, bet tā rēkusi es vēl nebiju, likās, ka fani mūs ar Simonu vienkārši novāks, lai gan tas jau bija paredzams.

Sīkāku aprakstu ar manām domām varat saņemt personīgi, bet tagad es eju gulēt. Īss ieraksts, nu bet tas nevienu nerausta, vismaz mani jau noteikti ne, es vēl esmu sajūsmā par šo vakaru;)

Vēlreiz atvainojos par strupo teksta apraušanu tieši vidū...

Guten Morgen!

Jā jā pat nejautājiet, man vēl rīts, kā vienmēr esmu piecēlusies tikai tagad. Tētis mani pamodināja, sakot: ''Celies, dzen bārdu un braucam uz ''Alfu''!'', bet izrādās, ka uz veikalu braucam vēlāk, tāpēc nolēmu neslinkot un uzrakstīt šeit(neslinkošana neattiecas uz vizuālās darbu).
Sāksim ar to, ka mazliet par vēlu gribu pateikties par Simonas tusiņu, kurš vienkārši iespārdīja un visiem deva vajadzīgo pozitīvisma devu nomācoša mācību gada vidū, un viņai krietni ir palīdzējusi Alise:D
Tagad sēžu, skatos uz mūsu draugu foto, un visu laiku man nāk prātā tā pretīgā frāze, kas parasti tiek lietota deviņgadīgu meitenīšu grāmatās. Lieki teikt, ka es to ienīstu, jo tas liek domāt par to, ka viņas vēl dzīvē nav sapratušas patiesās vērtības, galu galā tas taču ir tik labi, ka tev ir draugi. Nē nu loģiski, ka arī man tas ir vērtību saraksta augšgalā, bet ne tik lielā mērā. Bet nu jau es kļūstu pārāk filozofiska. Galu galā ārā ir fantastisks laiks un man nav laika par kaut ko atkal besīties.
Vakardiena bija garlaicīga līdz nāvei, tātad esmu labi atpūtusies un, nepievēršot uzmanību dažiem nenozīmīgiem sīkumiem, un trim nelaimīgas mīlestības pārņemtiem cilvēkiem man apkārt, gatava ar milzīgu degsmi ķerties klāt mājasdarbiem(patiesībā tas ir vienīgais iemesls kāpēc es tik gari un bezjēdzīgi muldu). Vispār, pirms es izdomāju kā vēl noildzināt strādāšanu, lūgums visiem pasmaidīt un teikt:''Sveiciens Solveigas krusttēvam Aldim vārda dienā, jo viņš ir viņai labākais, kaut arī viņu nepazīstu!'':) Un vēl ieturēt klusuma brīdi par tām trim mirušājām, nelaimīgajām mīlestībām(vai nav trģiski tik saulainā dienā?).

Labi viss, man trūkst ideju par ko vēl uzrakstīt, lai šito procesu pavilktu garāku, tāpēc dziedot ''Slinkum, slinkum, laid mani vaļā''(deram, ka Simonai pielipa?:D) un eju strādāt.

Starp citu tagad runāju ar Elīnu, un tā losīte nokačājusi ''New moon'' cam version, un sūdzās:D

Veiksmīti, kolēģīši!

Šī rīta domu grauds:
''Un tomēr dari ko darīdams,
Cilvēku mainīt nav iespējams.''

Sēž 2 skolnieki. Viens nesaprot fiziku, otrs arī no Rīgas 64. vsk...

Kurš saprot fiziku? Ne jau nu es un rīt kontroldarbs...nu nesaprotu kur tajā visā loģika, ''saskaitiet logus mājas vienā pusē, tad otrā pusē, sareiziniet ar mājas augstumu un izrēķiniet cik sētnieka vecmāmiņai gadu.'' To viņš pateica pareizi, tā patiešām ar mani pārsvarā ir:D

Bet šovakar es sev atkal saku chill out, jo bija ''Labo domu Ziemassvētku'' mēģinājums, un kaut arī tikai meitenes izrādīja prieku, zinu, ka džeki (Jāni, pat nemēģini liegties;)) arī bija priecīgi. Sajūtas vnk neaprakstāmas, dīvaini cik maz vajag pilnai laimei.

Vēl secināju, ka dežurēt skolā pie skaļiem, maziem, nepaklausīgiem piektklasniekiem var būt sasodīti jautri...tikko mana mamma gāja caur istabai un prasīja: ''Kāpēc te tas seržants pa kājām, Mārci?'', un tagad ķiķinu kā pēdējā stulbene un nožēloju, ka šeit to sapratu tikai es...tas gan laikam bija domāts par kādu no ''Vāģu'' elementiem.

Nav jau daudz ko rakstīt, vienīgi pateikties par foršajiem helovīniem un pasmieties par galvā ienākušo Ineses domraksta frāzi ''mannequin piss'' or something like that:D

Ok, dodos uz čučumuižu, varbūt nosapņošu kaut ko līdzīgu fizikas problēmas atrisinājumam:)

Mieriņš ar jums, kolēģīši!