Mērķis attaisno līdzekļus...

Šoreiz tomēr gribētos kaut kā mazliet nopietnāk...ar normāliem cilvēkiem tā nenotiek, bet ar mani tomēr ir noticis.

Jau sākot savas deju gaitas, es sadalīju savus mērķus pa posmiem. Sākumā nolēmu, ka starp visu ne pārāk jauko atlasi, mēģināšu nokļūt skatuves priekšplānā, savā trīsgadīgā bērna prātā pati izkalkulēju, kas man jādara, un beigās pat tiku pie karoga nešanas, kad stādīja priekšā mūsu grupu. Tad izdomāju kurus cilvēkus gribu pārspēt, un lēnām sāku uz to tiekties, kamēr pēc apmēram 4 gadiem to sasniedzu. Tad sagribējās dejot solo. Muļķīgi, bet kaut arī es nebiju labākā dejotāja, es paspēju nodejot 5 sologabalus. Un tad es neatlaidīgi, ar milzīgu piespiešanos sāku tiekties uz savu galveno lielo mērķi. Tas saucās LABĀKĀ DEJOTĀJA. Arī tas prasīja daudz laika, pacietības, spēka, asaru un histēriju. Neskaitāmas reizes bļāvu, ka vairs nekad nedejošu, taču...es ne reizi to nebiju domājusi nopietni. Tas jau bija iegājis manā būtībā.

Pēdējo gadu nodejoju kā viena no labākajām...nē es nebiju labākā, bet mani sāka ievērot un es tiešām jau biju gatava beidzot sākt strādāt pie paša svarīgākā. Un tad mūsu grupu likvidēja un mani pārcēla uz augšu, pie apmēram 20 citiem cilvēkiem ar daudz lielākām ambīcijām un gribasspēku, pie cilvēkiem, kuri nekad nebeigs cīnīties viens ar otru, lai saniegtu labāko. Un esmu atrauta atpakaļ nulles punktā. Paldies visiem skolotājiem, kas vēl man tic, ja tādi vispār ir...Sevišķi paldies skolotājam Gintam, uz kura palīdzību es ceru ceļā, kas vedīs cauri atlikušajiem gadiem, jo tā galā gaida Kultūras koledža un vēlēšanās atgriezties šajā kolektīvā, nu jau kā skolotājai.

Liekas muļķīgi tiem, kas nav šajā notikumā iesaistīti, bet man šovakar tāds noskaņojums. Galu galā šī ir vieta, kur visu, kas iekšā sakrājies, izlieku uz āru. Tāpēc arī klusais lūgums nenosodīt un neizsmiet...

Paldies par uzmanību, nākamreiz apsolu kaut ko jautrāku...