Jātur kopā imidžs.
Zinu, ka ilgus gadus neprātīgās dusmās apgalvoju, ka twitters nekam neder un es netaisos visiem stāstīt, ko ēdīšu vakariņās, ko pirkšu un kādi plāni rītdienai, bet... Laikam jau ne pārāk veiksmīgs jaunā gada iesākums un valūtas zaudēšana ir mainījis manu viedokli. Tas mani ir satriecis vairāk, kā gribētos. Nav zināms kāpēc, jo es par to zināju jau sen iepriekš un vispār vairs nekam dzīvē nevajadzētu mani pārsteigt, tomēr "kāpēc tik grūti ir jaunu ko sākt, kad vecais vēl derīgs mums šķiet"?
Lai nu kā, atgriežoties pie tēmas, vairs netaisos rakstīt par saviem dienas piedzīvojumiem, jo tādu ir pārāk daudz (mana dzīve ir superīga, es zinu). Šis blogs turpmāk būs par vienkāršu standarta jaunieti, kura mēģina izdzīvot 21.gs. sabiedrībā, kaut arī šī pasaule bieži šķiet nederīga un nav saprotams, kāpēc nevarēju piedzimt 50tajos vai kaut kā tā.
Deviņpadsimt gadi tomēr nav tas spožākais posms dzīvē, bet viens no aizraujošākajiem noteikti. Ar visiem draugiem, kuri tevi ignorē, ģimeni, kurai, atvainojos, pohuj, mīlestības problēmām, spītību, dumpinieciskumu, vienaldzību, laimi, sirdsāpēm cigaretēm un piedzeršanos (kā lopam) katru otro dienu. Bez piecām minūtēm pieauguši.
Kopš atvadījos no pamatskolas, tik daudz, kas ir noticis un mazliet gribas par to pastāstīt pasaulei. Principā jau esmu tiešās komunikācijas piekritēja, bet būtu jocīgi zvanīt draugiem vienos naktī, lai žēlotos par zudušo latu. Esmu frīks līdz zināmai robežai.
Šis ir domāts tikai ievadam, tam daudzsološajam sākumam, kurš cerams kādreiz sekos. Bet nobeigumā vēlētos izteikt vēlmi kādam savam labam draugam - vai tu lūdzu beigtu izturēties it kā es būtu apēdusi tavas pusdienas? Man ir viegli iegūt draugus, bet grūti atlaist, un arī tu netiksi vaļā. Samierinies.
Paldies par uzmanību un ņemiet vērā, ka šis ir tikai ievadiņš. Būs vēl daudz, daudz manu uzskatu izklāsta. Arlabunakti:)
Mēneša dziesma - Barbra Streisand "Don't rain on my parade" (Tiesa gan, Glee versijā)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru