Pīparburkāns....

Hello to California!

Pēdējās dienas ir bijušas tik notikumiem pārbagātas, ka es pat nezinu ar ko sākt...varbūt stāstīt par jautrāko daļu? ''Ja? Jūs pieņemat apgalvojumu? Nu jā, jums jau nav izvēles nāksies ticēt!''

Ne īpaši garo, bet karsto braucienu, pateicoties Annas vēlmei visu gaisu sasūkt sevī, es neaprakstīšu. Pārāk garlaicīgs. Bet toties atbraukšana gan bija interesanta, jo pirmais, ko es ieraudzīju, izkāpjot no mašīnas, bija vienmēr aktuālais jūrnieku stls, un tuvāka apskate liecināja, ka tajā atrodas arī pati Paula. Pēc tam iekārtošanās, spaidīšanās istabiņā, Grišānes sveikšana, ēdiens un, līdz riebumam apnikušās, dzeltenās mapes. Tad mēs ar Paulu iemēģinājām šūpoles, līdz es kļuvu mēreni zaļa(vismaz iekšēji jau nu noteikti) un gājām kopā ar pārējiem spēlēt bumbu. Protams, mana neaprakstāmā veiklība un futbolistes talants, lika viņai ielidot upē. Kad biju nonākusi līdz vietai, kur varēju tikt augšā, pirmais ko dzirdēju, bija: ''Nu kurš gan cits vēl varēja notizloties!'' Balss īpašnieks - Kārlis ar Faitušu pie sāniem, kurš gan cits. Uzrāpos augšā un devos pie pārējiem, lai secinātu, ka tagad viņi ir spiesti spēlēt Wilsonu, mana spēriena dēļ. Klusēdama pievienojos, un klusēju līdz pat brīdim, kad atskanēja mundrais: ''Eu, spēlējam kartupeļus!'' Es piekritu. Ar šo spēli ir tādas atmiņas, kaut arī ne reizi nenoķēru bumbu, jo parasti tas ir vienīgais, ko vispār spēju tur izdarīt. Nu jā, peldēšanās process man sākumā raisīja domu: ''Ai, drusku patupēšu baseinā, nošļūkšu vienreiz pa to kalniņu un viss. Nebraucu jau peldēt.'' Kā tad. Protams, ka es līdz 4 rītā atrados peldkostīmā un pat netaisījos beigt, par spīti Grišānei un mammai. Tad tā negribīgi apģērbos, istabiņā sajūsminādamās par Ineses mammas teikto Paulas mammai: ''Klausies, draivere, ej pagulēt!'' Nonākusi lejā, kopā ar vēl dažiem palasīju skolotāju izteicienus. Pēc tam delfinārijs, ar periodisku, kāda miegaina klasesbiedra parādīšanos, un jautājumu: ''Ko jūs te darāt?'' Dziesmu kaukšana mani uzmundrināja tik tālu, ka varēju doties mēģināt paēst. Pāris minūtēs, visi, pilnā galda miegainie dalībnieki, pa vienam izklīda, un palikām tikai es, Paula, Anna, Kārlis, Faitušs un it kā guļoša Inese. Tad, protams, foršā negulēšanas murgošana par pīparburkānu, diviem deguniem un desiņām, kas negaršo. Īstenībā jutos sūdīgi, līdz Bībers pateica, ka gribās kafiju, uz mirkli palika labāk, jo es beidzot zināju, ko es gribu, bet tad atkal viss sabruka, jo es tam netiku klāt. Tad vēl pamuldēšana, kolektīvā(2 cilvēki) kafijas taisīšana pie letes(taisīšana nozīmē iebērt cukuru) un atgriešanās pie galda. Pēc tam dažu mierīgu vecāku pamošanās un pamazītēm skaita sarukšana, līdz es attapos, ka mani vecāki vēl guļ un devos viņiem paklaudzināt pie stikla. Tad aizbraucām priekšpēdējie, neko nepaņemot līdz(damit aus) un es visu ceļu nogulēju. Tipiski.

Tas, izlaižot dažus sīkumus, arī viss, ceru, ka pārējie pavadīja laiku tikpat labi.

Auf Wiedersehen!