Man patīk, ka cilvēki pārprot kubismu, un sazīmē visur kubus...

Sasodīts meiča, kas par dieniņu!

Dažreiz man šķiet, ka visstulbākais, ko es varu izdarīt, ir piecelties no gultas. Šī ir viena no tādām dienām.

To, ka es aizgulējos, Kalējai bija slikts garīgais, ārā sniga, man bioloģijā ir 4, es sakasījos ar mammu un aizmirsu sporta tērpu, to es nemaz nestāstīšu, tāpat jau redzējāt. Bet tas vēl bija tikai sākums. Tātad, kā jau zināms, man šodien bija paredzētas privātstundas matemātikā 17.oo, turklāt pirmās. Viss, ko es zināju, ka tā skolotāja dzīvo Dzirnavu ielā, un tā kā māti biju saraudinājusi, tad, mājās pārnākot, uz galda atradu 5ls un klāt piespraustu zīmīti ar pašas zīmētu karti. Nu labi, 16.15 sēdos 18. trolejbusā, un braucu līdz tai nolāpītajai Dzirnavu ielai (starp citu pirms tam es mājās paguvu saplēst medus burku) un tur izkāpusi, sāku domāt, kā jāiet. Nogriezusies uz, manuprāt, pareizo pusi (bija jau arī) devos taisni, pēc manas kartes (varēja jau vismaz mērogu uzzīmēt) sanāca, ka pirmais pieturas punkts man sanāk K.Valdemāra iela. Johaidī, es taču nevarēju zināt, ka tā Dzirnavu iela iekāpusi iedomīgajā un izpletusies pa puscentru. Protams, ka mana mamma bija atzīmējusi tur kaut kādu LB veikalu un es, saprotams, nepareizu intsinktu vadīta, apstājos pie nepareizā LB (nafig, tik daudz viņus, kas mēs kāda dzērāju tauta, vai?) Te nu sākās lielākā problēma. Biju gājusi jau apmēram 30min., un tagad mani pārņēma šausmīgas aizdomas, ka kaut kas te nav tā kā vajag. Nu a ko darīt, sapratu, ka man pilnīgi noteikti nav jākāpj pāri sētai, kas stāvēja man aiz muguras un kuras iekšpusē notika celtniecības darbi, tāpēc devos pāri ielai(neatļautā vietā, tieši pašvaldībniekiem gar degunu), uz vietu, kas izskatījās pēc normālas vārtrūmes. Iegājusi iekšpagalmā, ieraudzīju sev priekšā milzīgu, modernu, viscaur stiklā būvētu biroja ēku, kurā vairākos stāvos, viena virs otras sēdēja kostīmos tērptas dāmītes. Nodomāju, ka es jau negribētu strādāt četrās stikla sienās, un atkal sāku domāt mokošo domu, vai esmu pareizajā vietā. Tad pa stikla (kāds pārsteigums) durvīm iznāca tipisks biroja vecis, ģērbies uzvalkā (deram, ka viņam ir peidžeris, bmw, tikpat moderna sieva, kuru sauc Sindija un melns portfelis!) un jautāja, kā varot palīdzēt. Es jau zinu, kā iepriekš norisinājās saruna tur iekšā, tajā stikla kubā. -Ričard, ko tā meitene te meklē? Neizskatās, ka gribētu slēgt darījumus!-Neuztraucies, Amanda, es tulīt to nokārtošu. Atstāj visu manā ziņā!- Tā nu es sataisīju bezpalīdzīgu amerikāņu cacas seju un prasīju kā tikt līdz Dzirnavu ielai 31. Viņš paskatījās it kā es būtu traka (gan jau ka šis notikums pamatīgi iedragāja viņa kārtīgo dzīvi) un sākā skaidrot, ka šī esot 68 un kaut ko vēl tur nesakarīgi buldurēt. Es vienkārši iebļāvu viņam sejā skaļu paldies un aizgāju. Un tiklīdz kā biju izgājusi pa vārtiem, tur, lai svētīts Dievs, nāca tētis. Atviegloti novaidējos, pieskrēju viņam klāt un viņš man tūlīt visu izskaidroja vienkāršu cilvēku valodā (tikpat vienkārši nolamājot mani par telefonu, kurš izlādējies) un es laimīga devos tālāk. Vajadzēja jau saprast, ka tik viegli tas nebeigsies. Tiku līdz vajadzīgajai vietai un ar šausmām sapratu, ka durvīm priekšā ir kods, pie tam jaunais. Kādu brīdi stāvēju, domādama, ko darīt un vai gadījumā kāds neiznāks pa durvīm. Tad apdomāju, vai nepajautāt kādām mobilo. Sapratu, ka lai gan neizskatos pēc zagles, visi mani tik un tā pasūtītu ratā. Tad domāju, vai nepabļaustīties zem logiem, jo viņas vārdu zināju. Tad nolēmu, ka labāk ne, tas nav pirmais iepsaids, ko vajadzētu radīt (tagad domāju, ka varbūt labāk vajadzēja, viņa tāpat ar laiku saprastu, ka esmu nesakarīga). Ātklājusi, ka dzīvokļu numuri ir no 26-34, nopriecājos un sāku pa iekšējo telefonu zvanīt visiem pēc kārtas. Atbildēja divi un tie paši nebija tie, ko vajadzēja. Absolūtā bezcerībā sāku lēnām vilkties pāri ielai, kad nogriežoties ap stūri, pamanīju kādu sievieti, kura šķietami iznāca tieši no tām durvīm. Kā traka vista, pāri visai ielai, skrēju viņai pakaļ un piebrāzusies klāt, uzsitu uz pleca un pajautāju ''Kāds ir tas kods durvīm, pa kurām iznācāt?'' Tas bija jau vismaz 10 cilvēks, kurš tajā dienā uz mani dīvaini paskatījās, un šoreiz, savāda dialoga rezultātā, atklājās, ka viņa iznāca pa citām durvīm. Tā nu jau atkal vilkos pāri ielai (ceru, ka tas sētnieks, kurš visu šo laiku bija pretējā ielas pusē, nav vēl smagā šoka stāvoklī), un lēnām dodamās uz Esplanādes pusi, apsvēru idejas par telekartēm un telefona būdām. Jā, tas nu gan būtu bijis interesanti. (Sveiki! Šeit jums zvana Solveiga, kas gribēja nākt uz privātstundām. Nē, es nevarēju tikt iekšā, es tagad esmu telefona būdiņā, tikai pati nezinu kur. Pēc cik ilga laika? Nezinu, pēc minūtēm 30, varbūt 15, ja noveiksies. Nāciet lejā jau tagad un gaidiet durvīs, vēlams plānā apģērbā, jo ārā snieg slapjš sniegs un ir nepatīkami auksts. Ak jā, starp citu esmu pilnīgi stulba matemātikā, tāpēc jums nāksies krietni vien nopūlēties, lai kaut ko man iemācītu.) Tikusi līdz Esplanādei, sagaidīju pilnīgi pilnu 17., kurš iestrēga sastrēgumā. Manas kājas bija slapjas un nogurušas, tāpēc atļāvos sēdēt. Protams, trolejbusā iekāpa Anna Šteina, kura gan mani personīgi nepazīst, bet tas viņai netraucēja nikni blenzt, jo es nelaidu sēdēt apmēram 40 opīšus. Izkāpjot no trolejbusa, sapratu, ka man ir pilnīgi nosalušas rokas, jo visu garo gājiena laiku, cimdus biju turējusi somā (nejautājiet, nav ko bendēt nervus). Tikko tiku mājās, pazvanīju tai skolotājai, lai atvainotos un pēc tam 15min. netiku no viņas vaļā, jo viņa visu laiku muldēja (starp citu, es biju zvanījusi pie nepareizajām durvīm) un viņai garentēti nebija vairāk par 30. Man nepatīk jaunas privātskolotājas. Lai nu kā, sarunājusi sev nodarbību uz nākamās ceturtdienas 16.00, pilnā laimē gribēju iet gulēt, bet secināju, ka mums ir ciemiņš vienā istabā, otrā pilnā skaļumā iet krievu ziņas, bet trešajā guļ tētis. Mizerabli. Tajā brīdī, kad omulīgi dzēru tēju, mājā iebrāzās saniknota māte un sāka man kaut ko nesakarīgu braukt augumā par kaunu, telefonu un telekartēm. Viss kā vienmēr beidzās ar nenomazgātiem traukiem. Un, protams, tas vēl nebija viss. Es biju pilnīgi aizmirsusi, ka man ceturtdien jāiet uz rentgenu, dēļ ceļiem, un arī par to es dabūju iekšās. Žēl, ka es nepateicu, ka labāk iešu uz privātstundām un pēc tam nosprāgšu kā izglītots cilvēks, gan jau, ka viņa atkal būtu sākusi raudāt. Tas būtu bijis gandarījums.

Tagad sēžu pie kompja un cenšos nekustēties, lai neko nenogāztu. Kaut gan tagad man no nekustības sāk sāpēt mugura un ceļi. Tipiski.

Labi došos gulēt. Varbūt rītdiena būs pilnīgs pretstas (dream on)!

Atā!