Krievy jaunieši

"Tur, kur braukā bez biļetēm,

Tur, kur skujas ar žiletēm,

Tur, kur kaujas dēļ sievietēm

Un nevar bez cigaretēm.

Tur, kur runā caur vēstulēm,

Raksta zīmes uz salvetēm,

Tur, kur precās ar aktrisēm

Un nevar bez cigaretēm."

/Gaujarts - Mīlulīt (Līdz pēdējam elpas vilcienam)/

       Varētu sākt tā kā radio - paziņot, cik pulkstenis (8:34), kāds ārā laiks (saulains un silts, jo es strādāju) un izstāstīt par ceļu remontiem (tiešām neesmu informēta), bet man liekas, ka atgriešanās ierakstam tomēr jābūt nedaudz...nu...nezinu, personiskākam? Tātad, lai iet, laižam pa personisko. Mēģināšu atbildēt uz globāli svarīgiem jautājumiem šodien. Manā uztverē globāli svarīgi jautājumi ir tie, kuri cilvēkus interesē visbiežāk. Tātad - kā iet, ko dari, kas jauns. 

          Kā iet? Ne pārāk. Varu izstāstīt, ka 20 gadus vecs organisms alkoholu vairs nepanes tik labi kā 19 gadus vecs. Tāpēc, jaunieši, metiet nost tās dullās idejas, ka vienreiz tā pavairāk iedzert pirms darba dienas ir laba doma, jo "esmu to darījis jau agrāk un, vispār - nemāciet jūs vecu streļķi!" Pat lielākajiem profesionāļiem, ar zināmu pieredzīti šajā jomā, ar laiku kļūst pagrūti. Un es to zinu, jo esmu ar tādu kopā. Runājot par šo tēmu - mana ārkārtīgi satraucošā, nenormāli mainīgā (reizi 4 gados) un briesmīgi interesantā mīlas dzīve šogad daudzus ir mulsinājusi ne pa jokam un izraisījusi neskaitāmas milzīgas acis, pārsteigumā atvērtas mutes un 10000000000(...)000 jautājumus "kāpēc?!?"Ja arī tu piederi pie uzacu cilātajiem, pieres raucējiem un skeptiskajiem galvas grozītājiem, tad pačukstēšu priekšā, ka esmu ārkārtīgi laimīga, mīlēta un izlutināta pēc velna. Tāpēc es jums ļoti lūgšu beidzot atrast savā dvēselē nedaudz ticības, ka Ralfīīīņš zina, ko dara (tas neattiecas uz kafijas taisīšanu, darbā man vispār nav skaidrs, ko es daru, tāpēc vienkārši vadu savas dienas histēriski laistoties ar pienu un nopietnā profesionalitātē blenžot uz kafijas automātu.) Un būsim godīgi - pati es neesmu nekāda medusmaizīte, tāpēc tie retie vīrieši, kuri spēj ar mani sadzīvot, būtu pelnījuši, ka viņu priekšā noņem cepuri. Tā lūk!

          Ko dari? Strādāju. Tobiš histēriski laistos ar pienu, nopietnā profesionalitātē blenžu uz kafijas automātu, runājos ar dzīves nomocītiem draugiem pie letes, pīpēju katras 5min., lieku nelegālu mūziku, flirtēju ar ārzemniekiem, lai dabūtu čaju, taisu niknas sejas un smagi nopūšos, lai tie klienti saprot, ka kaut kā pie dir*as, ko viņi grib. Šodien, piemēram, veltu visu uzmanību tam, lai pārāk strauji nenoliektos, nepagrieztos vai neievemtu kādam kafijā (rakstura nav). Brīvdienās skatos, kā mūsdienu jaunatne spēlē "klusos telefonus" (pilnīgi burtiski, nopietni, tiešā nozīmē, točno, literally caur mobilajiem telefoniem), zīmē savas mīļākās rotaļlietas (planšetes), cep picas un uzdod tādus jautājumus kā "Sniegbaltīt, kur tavs princis?" (mājās, pohains guļ). Šobrīd ir sasniegts tas dzīves posms, kurā negribās ne strādāt, ne mācīties, ne māju vākt, un abzolūti nav skaidrs, kāpēc nevar vienkārši braukāt apkārt limuzīnā ar kažoku mugurā, ēst kaviāru un dzert šampanieti, bet brīvdienās prosta kost uz soliem. Tā vietā mana vienīgā izprieca ir piedalīties konkursā "kurš izdzer četrsimtnieku un nepaliek pa muļķi", lai pēc tam to smagi nožēlotu, un regulāri resnai pīpēt pie loga. Starp citu, tas resnums nav nekāds pārspīlējums, man reāli sāk derēt drēbes un es sāku domāt, ka varbūt labāk būtu pārģērbties tumsā, zem segas, lai manam pašreizējam dzīvesbiedram nav jāsāk domāt, kur palika tā meitene, kurā viņš iemīlējās. Un, protams, šajā ķermeņa stāvoklī tiek vainots darbs, ēdiens, laikapstākļi, visums, mēness fāzes, Jēzus un visi viņa 12 mācekļi (cik tev sirdī? DIVPADSMIT!!!), pilnīgi viss, atskaitot manu slinko, resno pakaļu, kura vienkārši jāpieceļ no krēsla, lai mazliet pakustētos un fakts, ka jābeidz tik FAKING DAUDZ BĀZT RĪKLĒ! Nu, vismaz šodien man tiešām ēst negribās. Tikai pīpēt un censties neiedomāties kaut ko tik pretīgu kā alkohols vai siera čipsi. Varbūt dienas beigās atkal izskatīšos pēc cilvēka, un, kad atkal jutīšos kā cilvēks, izdomāšu sev kādu jauku aktivitāti, piemēram, swim with dolphins or sth. 

        Kas jauns? Neabonēju. (OMG, VNK LOL, ROFL, POOLPARTY, LABAIS, SOLVEIG, NEESI KLAUNUS SAĒDUSIES???) Jauns draugs, darbs, dzīvesvieta, attieksme, draugi, sapņi, mērķi, vispār dzīve. Un tomēr - kaut kā mistiski ir izdevies palikt pašai. Jo raksturs jau nemainās (nav), un, lai mainītu pasauli, ir jāsāk ar sevi #tolstoy. Kaut gan nezinu, uz šo jautājumu man īsti nav, ko atbildēt. Varu tikai filozofiski, ar vīna glāzi un cigāru rokās piebilst, ka atstāt veco dzīvi un paradumus izrādījās daudz vieglāk, nekā biju gaidījusi. Un man ir prieks redzēt, ka, arī iesoļojot jaunajā, mani sagaida tie paši vecie purni, ar kuriem cauri visām vētrām var iziet (maaaaaans draaaaaaugs, draaaaaaaaaaaaaaaugs!) Bet šīs pārdomas es atstāšu vientuļiem Staburaga saullēktiem, galu galā visiem nav jābūt informētiem par manu iekšējo jūtiņu pasauli.

           Nu tas īsumā arī viss, Nebija te nekā īpaši aizraujoša vai smieklīga, bet nevar jau uzreiz, pēc tik ilga laika, sākt ar "my life's so sad it's funny" stāstiem. Visam savs laiks, dārgie kolēģīši, un būs arī stāstiņi no dzīves, tā ka nevajag pārdzīvot. Ja ir vēl viena cigarete paciņā, tad viss ir ok. Stay awesome and follow @laktigalu on twitter. Nē, bet tiešām sekojam, jums tas neko nemainīs, jo tvīti ir reti, bet toties 3 vientuļi puiši sāks justies novērtēti. Vai tad lielākais prieks nav dot? (Kā tad.)

Uz tikšanos!

Ralfīīīņš

Jātur kopā imidžs.

Zinu, ka ilgus gadus neprātīgās dusmās apgalvoju, ka twitters nekam neder un es netaisos visiem stāstīt, ko ēdīšu vakariņās, ko pirkšu un kādi plāni rītdienai, bet... Laikam jau ne pārāk veiksmīgs jaunā gada iesākums un valūtas zaudēšana ir mainījis manu viedokli. Tas mani ir satriecis vairāk, kā gribētos. Nav zināms kāpēc, jo es par to zināju jau sen iepriekš un vispār vairs nekam dzīvē nevajadzētu mani pārsteigt, tomēr "kāpēc tik grūti ir jaunu ko sākt, kad vecais vēl derīgs mums šķiet"?

Lai nu kā, atgriežoties pie tēmas, vairs netaisos rakstīt par saviem dienas piedzīvojumiem, jo tādu ir pārāk daudz (mana dzīve ir superīga, es zinu). Šis blogs turpmāk būs par vienkāršu standarta jaunieti, kura mēģina izdzīvot 21.gs. sabiedrībā, kaut arī šī pasaule bieži šķiet nederīga un nav saprotams, kāpēc nevarēju piedzimt 50tajos vai kaut kā tā.
Deviņpadsimt gadi tomēr nav tas spožākais posms dzīvē, bet viens no aizraujošākajiem noteikti. Ar visiem draugiem, kuri tevi ignorē, ģimeni, kurai, atvainojos, pohuj, mīlestības problēmām, spītību, dumpinieciskumu, vienaldzību, laimi, sirdsāpēm cigaretēm un piedzeršanos (kā lopam) katru otro dienu. Bez piecām minūtēm pieauguši.
Kopš atvadījos no pamatskolas, tik daudz, kas ir noticis un mazliet gribas par to pastāstīt pasaulei. Principā jau esmu tiešās komunikācijas piekritēja, bet būtu jocīgi zvanīt draugiem vienos naktī, lai žēlotos par zudušo latu. Esmu frīks līdz zināmai robežai.

Šis ir domāts tikai ievadam, tam daudzsološajam sākumam, kurš cerams kādreiz sekos. Bet nobeigumā vēlētos izteikt vēlmi kādam savam labam draugam - vai tu lūdzu beigtu izturēties it kā es būtu apēdusi tavas pusdienas? Man ir viegli iegūt draugus, bet grūti atlaist, un arī tu netiksi vaļā. Samierinies.

Paldies par uzmanību un ņemiet vērā, ka šis ir tikai ievadiņš. Būs vēl daudz, daudz manu uzskatu izklāsta. Arlabunakti:)

Mēneša dziesma - Barbra Streisand "Don't rain on my parade" (Tiesa gan, Glee versijā)

Now I'm sleepin' on the sidewalk and I know why...(Why, man?)

ES ESMU ATPAKAĻ!!!!!!

Old habits die hard un man ir grūti nerakstīt, mīļie! (Pie velna, tik daudz izsauksmes vārdu, ka pat Kašmārova nezinātu, kur likties...) Esmu pie Sergeja, nu jau Sergeja svētdienā, un esmu vieglā raslomanā, kad šo rakstu, bet nu es domāju, ka varētu sākt ar kādu mazu ierakstu, lai darītu zināmu, ka, gandrīz pēc nolādēta vesela gada, esmu atpakaļ. Turpmāk tiešām rakstīšu biežāk un šobrīd atklāšu tik daudz, ka mana mīļākā padauza sēž uz palodzes visai bīstamā pozā un Serjoža blenž sava kompī un tēlo valodniecības kuci. Tātad gaidām nākamo pāļa ierakstu un apsveicam mani ar pēkšņo, spontāno lēmumu sākt rakstīt.

Whats up bitcheez? I'm drunk!

Luvzz you guyz. Satiksimies citā maijā:)

Man reāli bombī kājā...

Nu ko, gaidījāt mani, mērkaķi tādi? (Neesmu pārliecināta, bet man liekas, ka tas ir no vienas anekdotes...) Bet patiešām, ilgojāties? Es ceru, ka jā. Savādāk viss, ko es te rakstu būs kaķim zem astes un tad varēšu kārt zobus vadzī.

Tātad, zinu, ka pagājis ilgs laiks, kopš rakstīju, bet laikam pastāstīšu tikai par Mr. Lapiņa, Jankera3, Jančuka, Lapuka, Mēnestiņa vai kā nu jūs tur viņu saucat, dzimšanas dienu un Jāņiem (nudien, tas vārds ir pārāk populārs...) Jau iepriekš atvainojos par muļķīgajiem prikoliem, kas caurvij manu ierakstu, bet kurus no pastāvīgajiem lasītājiem saprot tikai Paula. Kad satiksimies (citā maijā), mēs noteikti, stulbi zirgodamās, jūs apgaismosim šajā jomā.

No Jāņa dzimšanas dienas atmiņā visspilgtāk palikusi dāvanas meklēšana. Viss šis pasākums, kopā ar blakusdarbiem, prasīja 2 dienas. Pirmā diena - satiekamies, lietū dziedādamas tiekam līdz Dominai, tur es saprotu, ka man nav laika tikt atpakaļ uz ķīmisko tīrītavu un uzgrūžu šo darbu Intai, pēc tam apēdam saldējumu, izdomājam ko dāvināsim un šķiramies, jo man jāiet taisīt rasols. Kas attiecas uz rasola taisīšanu, mēs esam īsts pavāru pārītis. Kartupeļus vārījām pusotru stundu, olas trīs reizes likām vārīties no jauna, jo nebija pietiekami, kartupeļus mācējām mizot tikai ar vienu mizojamo un griežot sastāvdaļas, lai nu par ko, bet par formu un lielumu neuztraucāmies, turklāt vēl taisīšanu nepabeidzām, bet vienkārši aizbraucām uz dārzu. Otrā diena - satiekamies nopērkam dāvanu, kura tobrīd vēl likās laba (tā sevī iekļāva milzīgus sērkociņus, pēc skittles smaržojošu sveci spainītī, muļķīgu lukturīti, ēzelīti ar muļķīgu ''I love you'' sirdi ķepās, bērnu pudelīti ar uzrakstu ''vodka'', galīgi tizlu c vitamīnu, līdzņemamo cupcake ar sveci un zemi maisiņā), aizvelkamies līdz Jāņa mājai nokārtot dažas naudas lietas un visu laiku, kamēr viņš pīpē, neveiklī slēpjam dāvanu maisus aiz muguras, aizejam uz Krūzu pēc kartona kastes un ejam mājās. Mana cīņa ar dāvanas saiņošanu bija neaprakstāma, tāpēc nemaz nemēģināšu, bet rezultātā ieguvu ar brūnu leikoplastu vārgi salīmētu, neglītu kasti, kura bija piepildīta līdz augšai ar krievu avīzēm (kriminālā Pēterburga) un pašām dāvanām. Kaste tika aplīmēta ar dāvanu papīru, uz kura attēlotas govis. Diemžēl dāvanu papīrs beidzās, kā rezultātā vienā kastes pusē papīra nebija gandrīz vispār, kamēr otrā bija bezgalīgi daudz, tik ļoti, ka pārvērtās neglīti salīmētā čupā, ko es nevarēju izlabot, jo papīrs bija beidzies. Beigās visu to kubizēto sūdu apsēju ar divām rozā lentēm, kuras nu nekādīgi negribēja iet apkārt, tāpēc nācās tās vidū sasiet kopā un neveiklo savienojuma daļu noslēpt dāvanas apakšā. To ļoti apriebušos lietu nogrūdu Mārtiņa gultā, lai nebūtu jāskatās, un devos uz vannas pusi. Pēc pusstundu ilgām skaistumkopšanas procedūrām, kuras manu izskatu vispār nemainīja, savilku mugurā pretīgu drēbju kombināciju un gāju pie Paulas, lai tālāk dotos uz ''Skroderdienām Silmačos''. Protams, atkal noslinkoju un teātrī kurpes nepārvilku, bet vāzājos apkārt zābakos kā tāds nolāpīts zemnieks. Bet vispār uzvedāmies ļoti kulturāli līdz pat starpbrīža beigām, kad uznāca TĀDA smieklu lēkme, kāda nu patiešām sen nebija bijusi. Vārdu sakot - raudāju, plēsu matus, situ pa ceļiem un locījos, un viss tikai tāpēc, jo pēkšņi apjēdzu mūsu dāvanas patieso vērtību. Pēc izrādes, tikpat jautrā noskaņojumā, mētādamas ''b*e, ko neitrāla, tūlīt pa muti dabūsi'' jokus skrējām mājās (nu labi, braucām ar mašīnu) ātri pārģērbties un paķert skaisto dāvanu. Pēc tam ļoti ilgu laiku nosēdējām pieturā (sēdējām es un dāvana, Paulai vairāk vietas nebija) uztraucoties, smejoties, rakstot uz aizsvīduša stikla un piespiedu kārtā klausoties sliktu krievu repu. Brauciens diezgan pagarlaicīgs, bet toties kad izkāpām galā, pilnīgi tumšā un kriminālā Dārziņu pieturā, kur jau viena kompānija garām aizgāja, sāka pat parādīties tāds kā adrenalīns, ko vēl pavairoja doma, ka tūlīt būs jāpasniedz dāvana. Pēkšņi no stūra izšāvās divi vai vairāki lēkājoši cilvēki, bļaujot ''friendship''. Nu ja, visi jau tur bija tādā jautrā prātā, tā ka mēs nemaz īpaši neizcēlāmies ar savu parasto jautrību. Un visi cilvēki kā cilvēki, tikai Timuram (tiem, kas nezina - vēl viens krievu mīļākais), protams, vajadzēja bakstīt vārīgo kasti un prasīt, kas tur iekšā. Nu jā, beigās jau gan tas dāvināšanas process nemaz nebija tik briesmīgs, kaut gan es tā laikā izrāvu labu tiesu no Jāņa viskija. Tālāk viss notika, kā jau parasti tas notiek ballītēs (sex, drugs, rock'n'roll utt.). Patiešām pieminēšanas vērts ir Timura teiktais ''meitenes, es, meitenes, es'' kaut gan patiesībā viņš nemaz tā nebija domājis. No rīta visi ātri aizlasījās palikām tikai es, Jānis un Timurs (kurš gan cits). Vienīgais, kurš strādāja klusēdams, bija Jānis, pārējie divi apmainījās rupjiem komentāriem (viņš pirmais sāka un muldēja vairāk nekā es), un tad arī kustējāmies mājās. Vispār ballītei nebija ne vainas (baigi gribās nodziedāt ''man šodien 18 gadu...''). Daudz laimes dzimšanas dienā:)

Vai jums, saulītes manas, šķita, ka iepriekšējais apraksts ir diezgan garš? Nu tad saturās, tagad nāk Jāņi. Ak jā, šo drīkst lasīt tikai skaļi klausoties ''Beer beer beer'' dziesmu (otrā pēc kārtas youtubā), atkal un atkal. Kad tā beidzās, tā tūlīt jāuzliek no jauna. Skaidrs? Kāpēc, to paskaidrošu vēlāk. Vispār es pat nezinu ar ko lai sāk. Nu labi, sākšu ar sākumu, precīzāk no vietas, kuru atceros. Man bija baigi jāsteidzas, jo atkal kavēju, tāpēc stāvēdama istabas vidū un vilkdama mugurā kreklu, pēkšņi izplēsu vienu pogu, kas aizlidoja kaut kur pagultē. Pirms ļauties panikai, izdomāju trīs iespējamos risinājumus (vilkt citas drēbes, piešūt pogu, iet tāpat) un izvēlējos, protams, vislaikietilpīgāko. Vismuļķīgākais bija tas, ka nevarēju to pogu atrast, tāpēc atradu citu, kura galīgi nepiestāvēja pārējām un piešuvu (Grišāne ar mani lepotos, jo kaut arī neizskatījās glīti, vismaz turējās stingri un diegu adatā es ievēru jau ar ceturto piegājienu). Pēc tam ļoti steidzos tālāk, secināju, ka esmu sajaukusi laikus un atrodos pie Paulas mājas par agru un vienkārši kārtējo reizi secināju, ka Dieviņš aizmirsis man piešķirt dažas skrūvītes. Nu tālāk viss gāja kā smērēts, trolejbusā pat ēdām mājās ceptus pīrāgus (ierijiet šito). Pie Origo satikām tādu kā pazīstamu purnu, t.i. Matīsu un tad arī Elīnu. Baru, kuram jāpievienojas atpazinām pēc uz guļammaisa uzlīmētas zīmītes, kas vēstīja ''Brantāni'11, pie Jākoba'' , kaut arī guļammaisa īpašniekam rokās nebija saplēsts maximas maisiņš ar lētu alu, kā bija solīts. Vilcienā kārtējo reizi bijām vesels bars, kas droši vien krita uz nerviem pasažieriem (īsti neievēroju). Dzērām visādus kokčikus (nu bet čoini, nu!), sabļāvāmies pāri ejai, spēlējām kārtis, sēdējām zemē un atsevišķi eksemplāri repoja un vicināja tizlas apenes. Galapunktā ar Elīnu apmeklējām Aizkraukles eksluzīvo caurumu grīdā jeb tualeti. Pēc tam saspiedāmies 7 cilvēki vienā mašīnā un bruacām tālāk kā tāda maza reaktīva lidmašīnīte. Nu ja, vēl jau iebraucām pēc kafijas un citiem dzeramajiem un daži labi arī paguva mežmalā notecināt lieko šķidrumu. Galā ilgi spēlējām bumbu un beigās viss beidzās ar futbolu. Tiku komandā ar diviem dzērājiem un tieši pirms spēles spēlēju dzeršanas spēli ar sidru un alu (bet patiešām - nejauciet stipros un gāzētos, it sevišķi tukšā dūšā), nu to ''dzer, dzer, dzer'' spēli. Futbolā guvām tīri normālus panākumus pēc tam, kad mani nostādīja pie ratiem (t.i. vārtos), bet jaukie puiši izturējās tā, it kā es arī būtu iesaistījusies spēlē (bet es domās patiešām biju ar viņiem). Jāņi pagāja visai mierīgi un mans vakara favorīts ir zāli appīpējies D1mage, kurš mūs ~10min. garumā izklaidēja ar nu ļoti saturīgu stāstījumu, no kura nesapratu ne vārda, bet tas netraucēja Jēkabam izspļaut ēdienu un Paulai sulu, savukārt es nemaz līdz ēdienam netiku. Tas jau nekas, ka Jēkabs vēlāk pats sēdēja uz gultas un vervelēja, ka viņam kājā bombī mazas reaktīvās lidmašīnas, runāja par čaļiem, vaļiem un tosteriem utt. Savukārt Matīss aprobežojās ar teikumu ''Acis bez brillēm kā Japānas karogi''. Nākamo dienu arī pavadījām mierīgi (jo lija kā pa Jāņiem), bet vakars bija...nu...ne tik mierīgs. Sāksim jau ar to, ka tā bija Jāņa vārda diena (nu cik jubilejas var būt vienam cilvēkam), tāpēc vakarā mēs savācāmies gala istabā (mēs - Jānis, es, Matīss, Elīna, Paula). Elīna uzreiz aizmiga, bet pārējie sasēdāmies uz galda un izvilkām viskiju un mršmelovus, kurus cepām uz sveces, uzspraužot uz vecām adāmadatām (nu labi, es neesmu pārliecināta, ka viņas bija vecas, bet nu pēc mūsu oriģinālās zakuskas tāpat vairs nebija lietojamas). Visa viskija pudele laikam izgāja apļos četros un pēc tam vīriešu kārtas pārstāvji drosmīgi devās uz tumšo kūti, lai nozagtu aliņu kādam nelaimīgajam, kurš kalna mājiņā tobrīd pīpēja zāli. Kamēr šie bija prom, omulīgi pļāpājām ar Paulu, līdz pēkšņi aiz durvīm atskanēja soļi un sauciens ''O! Vobla! Davai, ņemam!'' Tad kopīgi ēdām voblu un tā tas atkārtojās vēl divas reizes, katrreiz nozogot jaunu voblu un aliņus. Bet, ak vai, kaut kur pa vidu notika vēsturisks mirklis, ko nekad nevajadzēja pieļaut. Kaut kādā veidā šie abi, krietni kunga prātā būdami, secināja, ka abi divi zina dziesmu, kuras nosaukums ir ''Beer beer beer''. Tālāk šī dziesma tika sameklēta youtube un turpmākā vakara gaitā atskaņota vidēji reizes 50. Bet tas vēl nav ļaunākais. Ja sākumā mums ar Paulu likās, ka viņu divās ne-balsīs izbļautais ''omnibusa'' fragments ''un aizbrauc nezināmā virzienā'' ir tīri smieklīgs un nekaitīgs, tad brīdis, kad viņi sāka dziedāt ''beer'' dziesmu, vēl nezinādami vārdus, jau kļuva nedaudz biedējošs. Nē nu īstenībā jau viņi ātri iemācījās pēdējās divas rindas un beigās izklausījās apmēram tā:

''Beer beer beer

I'm...(neveikla murmināšana)

Beer beer beer

I'm gonna...(murmināšana)

I like drinking beer

LOVELY LOVELY BEER!''

Pēdējā frāzē viņi vienmēr ielika visu sirdi un dvēseli, bļaudami, ķērkdami, piešļūkdami melodijai, locīdami balsis un kratīdami galvas. Bet arī tas vēl nebija viss. Pēc neilga laika viņiem bija jāiet uzpīpēt un varētu jau domāt, ka vismaz ārā būs miers, bet manu mierīgo sarunu ar Paulu pēkšņi iztraucēja ļoti emocionālā , no pagalma skanošā pēdējā rindiņa, kas citā reizē būtu aizskārusi manas sirds dziļākās stīgas, bet šoreiz man traucēja apziņa, ka tas vienlīdz varētu arī aizskart kaimiņu naktsmieru. Gāju ieviest kārtību, bet nekas nemainījās. Un tā līdz pat brīdim, kad Matīss atzina, ka ir ''galīgā vafelē'' un ieslēdz krievu popu. Beigās viss beidzās ar vemšanu aiz krūmiem un roltonu ēšanu, līdz Matīss ar plašu žestu aizmeta šķīvi pagaldē pie pudelēm un bundžām, un aizgājām gulēt. (Vēl kaut kur vidū Jēkabs paguva atkal nobaudīt zāli un uztaisīt awesome seju. Vai varbūt tas nebija tovakar?) Nākamo rītu īpaši spilgti neatceros (pēc tādas nakts laikam nav nekas pārsteidzošs). Atceros tikai, kā gaidījām Jāņa tēti uz puteikļainā ceļa pie rozā mājas, lai viņš trīs no mums laipni uzņemtu savā mašīnā un aizvestu mājās.

Laikam tas arī īsumā viss un paldies par uzmanību. Varētu taisīt vēl aprakstu, bet pulkstenis ir 5:33 un man 12:00 jābūt skolā, tāpēc varbūt labāk taisīties uz gultu. Paldies visiem, kas padara šo vasaru labāku un tad jau vēl cerams tiksimies:)

Rāāālfiņš.

P.S. SANDRA!!! APSVEICU DZIMŠANAS DIENĀ!!!:)

Jāņi 2011

Ja salst, tad paberzē...

Krā krā! (Paceļu roku virs galvas, tā lai izskatītos pēc palmas.)


Ralfīīīņš šorīt ir aizgulējies, kolēģīši, un tāpēc beidzot laiks jaunam ierakstam, jo cerams, ka tieši to arī klusībā gaidiet.
Patiesībā jau man nav daudz, ko stāstīt. Un mana pieredze rāda - jo labāk iet, jo mazāk ko stāstīt. Bet nu labi, pēc stundas man jābūt pie Jāņa, tāpēc es te tagad nedaudz parunāšos, labi?

Sāksim ar Ērika dzimšanas dienu. Atvainojos savām draudzenēm, ka netiku uz pārēšanos, bet saprotiet, ka ja es tur būtu bijusi, jūs nebūtu pārēdušās, jo es visu atkal apēstu. Jo, redziet, mēs ar Jāni nepārtiekam viens no otra, un nevis no pārtikas precēm, tāpēc man visu laiku gribās ēst, un...bet es novirzos no temata. Tātad Ērika jubileja. Bija jautri. Bija tiešām jautri. Aptuvenā notikumu gaita - pa ceļam uz turieni satieku visas, kuras dodās pie Ligzdas(katru piektdienu, mēs ar draugiem, ejam uz...), ierašanās tur, parastā sasveicināšanās un nervozā ķiķināšana, velkot nost mēteli un iepazīstoties, kāršu spēlēšana, ēšana no viena šķīvja ar Jāni, kurš, protams, visu bija sagriezis tik lielos gabalos, ka man nācās pārgriezt vēl uz pusēm, lai visi neredzētu, cik patiesībā daudz es varu sabāzt savā lielajā mutē. Sen neredzētu cilvēku satikšana, ūdenspīpe Ērika istabā, smiešanās par puišu mēģinājumu dziedāt sieviešu balsīs (un kas vēl labāk - dziesmu sauc ''Babooshka'':D), beigās, iešana pretī Elīnai uz pieturu, protams, tālāk paši jau nojaušat, kuras divas dziedāja ''Toxic'' un ''I try''(viņa uzvarēja. Bitch, please!), starpgadījums ar dusmīgu cilvēku, ''Casino royale'' skatīšanās, tātad beidzot redzēju tanti, kuras dēļ esmu kuhņas vecene. Sēdēšana Ērika istabā ar Juri un Elīnu, tik traki smejoties par nabaga Niku, ka beigās visiem trim nācās elpot, kā grūtniecēm, lai nomierinātos (nesanāca), starpgadījums ar cilvēku, kurš vairs nebija dusmīgs, kaut kādas muļķības, kuras abzolūti neatceros, aizmigšana. No rīta, ar pannas palīdzību, mūs modināja Jēkabs, un tā kā es izrādīju dzīvības pazīmes tuvāko 10 minūšu laikā, tad man vēl klāt nāca dāvaniņa - izraušana no gultas aiz kājas. Tad viņš aizgāja pamocīt Elīnu, bet es pēc pāris minūtēm devos uz virtuvi. Gribēju lamāt Jēkabu, bet secināju, ka viņam, Jurim, Elīnai, Tomam un Nikam iet pārāk jautri, tāpēc vienkārši pievienojos. Tālāk zagu visiem ēdienu no acu priekšas un, kad palika slikti, uzrāvu pa virsu Džeikobsu ar kolu. Tad gājām lejā pīpēt (esmu pasīvā smēķētāja:D) un smējāmies par mazo krodziņu, kas patiesībā ir RTK. Pēc tam ''Raywilliamjohnson'', šķība ''I am woman'' dziedāšana un iešana mājās, kamēr Elīna brauca uz Jūrmalu un vēlāk atsūtija sms ''Mes ar matisu esam tanka ar es tuseju sejas izteiksmi!:D''. Thumbs up, ja jūs arī uzskatās, ka viņa tiešām bija ''tankā''(spam).

Nu ja. Vispār pa dzīvi iet labi. Turklāt esmu salīgusi mieru ar Sātanu, un tas jau ir daudz (ķermeņa kontakts ir pretīgs). Mana galvenā problēma šobrīd ir tā, ka pēc pāris dienām būs ''Mammu, pārskaitīsi piecīti?'' Un viss tikai tāpēc, ka mums ar Paulu tajā dienā bija jāsēž uz soliņa, jāēd ''Mcdonald'' pārtika (I'm lovin' it) un jāsmejās par čīkstošām miskastēm un krosiņu. Un runājot par krosiņu - esmu sākusi skriet! Jā, pagaidām tusnījot un elšot, 4 apļus apkārt sporta laukumam, bet tomēr! Sajūta ir tik laba...Un man vēl joprojām patīk skola, kaut arī šodien nobastoju. Vispār - es jūs visus mīlu. To atcerieties nākamgad, ja manis šeit nebūs. Un kaut arī es bieži jums krītu uz nerviem, esmu pārliecināta, ka kaut kur dzīļi dzīļi dzīļi jūs mani vēl tomēr mīlat. Par spīti tam, ka esmu nedaudz no jums novērsusies un ar mani nav tik jautri. Cerams.
Labi, es vairs nezinu, ko lai jums pastāsta, jo esmu galīgi izkritusi no aprites. Bet tas nekas. Drīz būšu atpakaļ, es apsolu. Un, puiši, atcerieties - vēl vienus nogrieztus matus es nepārcietīšu!!!


Brian Adams - Summer of '69

Pitbuls, sēnesirpilze, aktivizēts, u.t.t....

Free spirit, mind filled with wild thoughts,
Most days ment for letting them go.
All love, no stress,
Life is just a lovely mess.

Nekas cits nevarētu manas sajūtas aprakstīt vēl skaidrāk. Kājās vieglums, galvā vēji, sirdī pavasaris (nu tas, siltais pavasaris). Nu labi, viena lieta mani tomēr nomāc. Pārlasīju pēdējo ierakstu un secināju, ka tā arī neuzrakstīju par jauno gadu. Tas tikai liecina par to, ka man atkal būs jāsāk no ļoti veciem notikumiem un metodiski (lasi: garlaicīgi, pēc kārtas, rakstot ar cipariņiem) jāapraksta viss, kas ir noticis. (Jā, jā it kā es varētu atcerēties secību:D)

1.Jaunais gads. Ja atmiņa neviļ, tad viss notika apmēram tā - pagarlaicīga satikšanās; secinājums; ka esam tikai piecas, muļķīga vazāšanās pa centru, mēģinot atrast svinēšanai piemērotu vietu; piedzērušies cilvēki visapkārt; panorāmas rata kārdinošā, dārgā piedāvājuma atraidīšana; dejošana ar ielu muzikantiem, kas atkal uzsita garīgo; 23:55 ļoti strauja virzīšanās uz pieminekļa pusi, nesaprotamākā jaunā gada sagaidīšana ever, stāvot pie Laimas pulksteņa, kaut kādā veidā pa pusei uz apmalītes, starp dzērušiem cilvēkiem, turklāt nokavējot bļāvienus ''laimīgu Jauno gadu'' par apmēram minūti, jo šogad nebija publiskās skaitīšanas; dejošana apkārt pārmaiņus te vilcieniņā, te savā starpā, te bēgot no dramatiskā veča, kurš neparedzami mēdza pēkšņi apgāzties; brauciens pie d1mage ar skaļu tanti autobusā, ierašanās, iepazīšanās wii spēlēšana un...Nu jā. Tālāk manas atmiņas laikam bišķi atšķirās:D Rihards, protams, bija tik jauks, ka uzreiz pēc ierašanās iestūma man rokās ļoooooti lētu alu. Pēc tam puspudele ar Elīnas ''Martini'', kamēr viņa pīpē, un tad ''Kurš spēlēs ''twisteru''?'' ''Eu, Solveig, davai ejam spēlēt ''twisteru''!'' Nu, Elīna pakāsa pirmajās 2min., nospēra d1mage ''Twistu'' (pārāk daudz ''twist...'':/) un sāka dzert un strīdēties ar Kristapiņu. Es pakāsu nākamajās 2 minūtēs un apsēdos blakus tam Robertam un laikam stāstīju cik labi viņš smaržo. Tad vēl pa virsu daudz ūdenspīpes, leģendārā ''Krievu mīļākā''(nu tāds kā Juris) un tālāk manas atmiņas apeobežojas ar nejūtīgu ķermeni, istabu, kas šūpojas, kaut kādu wii spēlēšanu, un pēc tam aizmigšanu, periodiski pamostoties, lai pārbaudītu, vai ir jēga celties augšā. Pēdējā reizē pamodos, secināju, ka uz manis guļ Marija un Juris, turklāt Marijas rokas ir 'tur, kur nevajadzētu būt. Tālāk Roberta apsmiešana un braukšana mājās izgulēties.

2.Paulas sleepoovers. Filmas, pica, daudz ēdiena, spēles, runīga Inese un rēkšana par absolūtām(vectēva akcentā) muļķībām. Patīkamas atmiņas, jo bez visa iepriekšminētā vēl arī paguvu tiešām labi izgulēties. Un mamma nemaz nebija tik dusmīga. Tikai izlikās. Es pēc acīm redzēju(jā jā jā jā)(nafig, es to pateicu?).

3.Annas D. dzimšanas diena. Kārtējo reizi pārliecinājos par sava skila neesamību boulingā (gosh, vajadzēja ņemt ar bortiņiem). Satiku gan jaunus, gan arī nekad neredzētus cilvēkus, izsmējos par kronīšiem un beigās, pēc boulinga, uzspļāvu matemātikai un braucu nedaudz pasēdēt pie Annas. ''Nedaudz'' pasēdēšana beidzās ar to, ka nedaudz apreibusi 22.00 biju mājās, nedaudz labā garastāvoklī. Cerams, ka mamma nepamanīja, ka pa daudz vāros.

4.Ikgadējā Annas, Simonas un Paulas kopējā jubileja. Uz doto brīdi man jau ir tiešām slinkums to visu aprakstīt. Pateikšu tikai paldies Kārlim par īslaicīgas garlaicības pārvarēšanu, Paulai par dziesmām, Annai par to, ka uzņem mūs savā mājā, Sandrai par to, ka pateici, ka es nedrīkstu braukt prom, Martai par būšanu ar mani no rīta. Un vispār visiem kopā par brīžiem Jāņa gultā. Sen nebiju tā rēkusi, kā par to biljardu. Un tusiņam bija arī cita jēga - iemācījos gulēt datorkrēslā gan brīžos, kad ir auksti, gan tad, kad tie brīži ir garām.

5.Vēl gribēju jums pavēstīt, ka man jūs visi patīkat, tik ļoti, ka esmu ar mieru pārcelties uz dzīvi skolā. Jā, man oficiāli vairs neriebjas skola. Un tieši cilvēki, ar ko es pavadu laiku tur kopā, ir to panākuši. Paldies;)

Es pat nezinu, kā lai nobeidz. Un ja nevar to izteikt vārdos, tad nevis ir jāņem ''rafaello'', bet jāklausās mūzika un varbūt jāapskatās kāda bilde no vasaras. Uz šīs nots arī beigšu.

Ben E. King - Stand by me

Ieliku tieši mūs, jo pārējām divām tajās bildēs ir neciešamas tieksmes labi izskatīties(kaut gan Paulai arī nav ne vainas)

Bez komentiem...

Nosaukums - Solveiga lavās prom

Es gribu salaveci...

Uzrakstīju virsrakstu un ienāca prātā frāze ''bet salavecis tevi negrib''. Tagad jums visiem jāsmejas, starp citu.

Kamēr iedomājos piecelt savu slinko pakaļu un sākt rakstīt, sakrājies pavisam daudz stāstāmā, bet vienalga - tas nebūs garš(yeah yeah yeah).

1.Vispirms jau jāsaka, ka Ziemassvētku balle šogad tiešām norāva jumtu, jo tur bija biroja veči, 80to un pāķu mūvi, ''Cryin'' rēkšana, pietiekami dzeramā un ēdamā, sasodītas lēnās dejas, sāpošas kājas, fotogrāfēšanās, baumošana, Sandras brālis, visādi randoma cilvēki mūsu aplī un pāri visam - tiešām satriecoša izdejošanās. Es mīlu savus draugus.

2.Liecību diena ir aprakstāma ar ''wtf''[vadafāk?]. Jo tur bija piparkūku namiņš, ar notecējušu logu, daudz glazūras, Mazais Geto Draugs, Fedžiņš, apkaunojums picērijā, stulbi, neķītri joki, gulēšana visās Purvciema kupenās, nokļūšana kupenās ar Faituša regbija paņēmieniem un neķītri joki atpakaļceļā. Sasodīts, meičas!

3.Ziemassvētki bija tādi...interesanti. Nezinu, kas maniem vecākiem bija uznācis, bet nu jā...diezgan jautrs pasākums izvērtās. Tagad skaidrs no kurienes man tā nepiedienīgā humora izjūta. Un dāvanas ir tiešām foršas. Paaaldies!

4.Otrajiem Ziemassvētkiem nebija ne vainas, kaut arī mēdz būt jautrāk. Īstā ballīte, protams, sākās pēc Aigara frāzes: ''Ziemassvētki ir tikai vienreiz gadā, tāpēc ēdīsim kā nākas.'' Jāpiezīmē, ka gan 24., gan 25. decembrī, man brīžiem likās, ka es tiešām nomiršu. Sasodītais ēdiens.

5.Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem, mana vārda diena atkal bija kaut kas īpašs. Spongebobs vēl joprojām karājas pie griestiem, žēl tikai, ka mūsu orģinālo svečturi ar visu sveci izmeta. Bet Anna dziedāja, pa Dominu vazājāmies, grīdu virtuvē nosmērējām, uz ķīmisko tīrītavu bijām, vakarā šampanieti dabūju - tātad ballīte ir bijusi. Un kas par to, ka es vakarā saplēsu savu pēdējo glāzi ar visu šampi? Galvenais, ka brīvdienas vēl nav beigušās un es turpinu dzert.

6.Par brīvlaiku kopumā? Gulēt eju 6.00, ceļos 14.00, atkarība no ''Keeping up appearances'', riju kā cūka, ģitārai vispār klāt neesmu skārusies(tas, lai Sandrai būtu stimuls atstāt komentu), neesmu izdarījusi neko no jēdzīgā, vajadzīgā vai nepieciešamā...vai gan dzīve var būt vēl labāka? (''Life is life na nā nā na na'')...

Par jauno gadu pagaidām neko nerakstīšu, bet pēc tam...nu tad tik turieties. Vismaz es tā ceru, ka jums vajadzēs turēties. Var jau būt, ka beigās būs tā kā Paula teica - sēdēsim sakrustojuši kājas ar šampanieša glāzēm rokās un pārtijcepurēm galvās. Es gan vairāk cerētu uz akordeona variantu.

Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Kurš to teicis?

Stenlija kaps ar mani pat Z-svētkos:)
Tikai neizmežģiet acis meklējot, stenlija kaps ir uz krekla!