"Tur, kur braukā bez biļetēm,
Tur, kur skujas ar žiletēm,
Tur, kur kaujas dēļ sievietēm
Un nevar bez cigaretēm.
Tur, kur runā caur vēstulēm,
Raksta zīmes uz salvetēm,
Tur, kur precās ar aktrisēm
Un nevar bez cigaretēm."
/Gaujarts - Mīlulīt (Līdz pēdējam elpas vilcienam)/
Varētu sākt tā kā radio - paziņot, cik pulkstenis (8:34), kāds ārā laiks (saulains un silts, jo es strādāju) un izstāstīt par ceļu remontiem (tiešām neesmu informēta), bet man liekas, ka atgriešanās ierakstam tomēr jābūt nedaudz...nu...nezinu, personiskākam? Tātad, lai iet, laižam pa personisko. Mēģināšu atbildēt uz globāli svarīgiem jautājumiem šodien. Manā uztverē globāli svarīgi jautājumi ir tie, kuri cilvēkus interesē visbiežāk. Tātad - kā iet, ko dari, kas jauns.
Kā iet? Ne pārāk. Varu izstāstīt, ka 20 gadus vecs organisms alkoholu vairs nepanes tik labi kā 19 gadus vecs. Tāpēc, jaunieši, metiet nost tās dullās idejas, ka vienreiz tā pavairāk iedzert pirms darba dienas ir laba doma, jo "esmu to darījis jau agrāk un, vispār - nemāciet jūs vecu streļķi!" Pat lielākajiem profesionāļiem, ar zināmu pieredzīti šajā jomā, ar laiku kļūst pagrūti. Un es to zinu, jo esmu ar tādu kopā. Runājot par šo tēmu - mana ārkārtīgi satraucošā, nenormāli mainīgā (reizi 4 gados) un briesmīgi interesantā mīlas dzīve šogad daudzus ir mulsinājusi ne pa jokam un izraisījusi neskaitāmas milzīgas acis, pārsteigumā atvērtas mutes un 10000000000(...)000 jautājumus "kāpēc?!?"Ja arī tu piederi pie uzacu cilātajiem, pieres raucējiem un skeptiskajiem galvas grozītājiem, tad pačukstēšu priekšā, ka esmu ārkārtīgi laimīga, mīlēta un izlutināta pēc velna. Tāpēc es jums ļoti lūgšu beidzot atrast savā dvēselē nedaudz ticības, ka Ralfīīīņš zina, ko dara (tas neattiecas uz kafijas taisīšanu, darbā man vispār nav skaidrs, ko es daru, tāpēc vienkārši vadu savas dienas histēriski laistoties ar pienu un nopietnā profesionalitātē blenžot uz kafijas automātu.) Un būsim godīgi - pati es neesmu nekāda medusmaizīte, tāpēc tie retie vīrieši, kuri spēj ar mani sadzīvot, būtu pelnījuši, ka viņu priekšā noņem cepuri. Tā lūk!
Ko dari? Strādāju. Tobiš histēriski laistos ar pienu, nopietnā profesionalitātē blenžu uz kafijas automātu, runājos ar dzīves nomocītiem draugiem pie letes, pīpēju katras 5min., lieku nelegālu mūziku, flirtēju ar ārzemniekiem, lai dabūtu čaju, taisu niknas sejas un smagi nopūšos, lai tie klienti saprot, ka kaut kā pie dir*as, ko viņi grib. Šodien, piemēram, veltu visu uzmanību tam, lai pārāk strauji nenoliektos, nepagrieztos vai neievemtu kādam kafijā (rakstura nav). Brīvdienās skatos, kā mūsdienu jaunatne spēlē "klusos telefonus" (pilnīgi burtiski, nopietni, tiešā nozīmē, točno, literally caur mobilajiem telefoniem), zīmē savas mīļākās rotaļlietas (planšetes), cep picas un uzdod tādus jautājumus kā "Sniegbaltīt, kur tavs princis?" (mājās, pohains guļ). Šobrīd ir sasniegts tas dzīves posms, kurā negribās ne strādāt, ne mācīties, ne māju vākt, un abzolūti nav skaidrs, kāpēc nevar vienkārši braukāt apkārt limuzīnā ar kažoku mugurā, ēst kaviāru un dzert šampanieti, bet brīvdienās prosta kost uz soliem. Tā vietā mana vienīgā izprieca ir piedalīties konkursā "kurš izdzer četrsimtnieku un nepaliek pa muļķi", lai pēc tam to smagi nožēlotu, un regulāri resnai pīpēt pie loga. Starp citu, tas resnums nav nekāds pārspīlējums, man reāli sāk derēt drēbes un es sāku domāt, ka varbūt labāk būtu pārģērbties tumsā, zem segas, lai manam pašreizējam dzīvesbiedram nav jāsāk domāt, kur palika tā meitene, kurā viņš iemīlējās. Un, protams, šajā ķermeņa stāvoklī tiek vainots darbs, ēdiens, laikapstākļi, visums, mēness fāzes, Jēzus un visi viņa 12 mācekļi (cik tev sirdī? DIVPADSMIT!!!), pilnīgi viss, atskaitot manu slinko, resno pakaļu, kura vienkārši jāpieceļ no krēsla, lai mazliet pakustētos un fakts, ka jābeidz tik FAKING DAUDZ BĀZT RĪKLĒ! Nu, vismaz šodien man tiešām ēst negribās. Tikai pīpēt un censties neiedomāties kaut ko tik pretīgu kā alkohols vai siera čipsi. Varbūt dienas beigās atkal izskatīšos pēc cilvēka, un, kad atkal jutīšos kā cilvēks, izdomāšu sev kādu jauku aktivitāti, piemēram, swim with dolphins or sth.
Kas jauns? Neabonēju. (OMG, VNK LOL, ROFL, POOLPARTY, LABAIS, SOLVEIG, NEESI KLAUNUS SAĒDUSIES???) Jauns draugs, darbs, dzīvesvieta, attieksme, draugi, sapņi, mērķi, vispār dzīve. Un tomēr - kaut kā mistiski ir izdevies palikt pašai. Jo raksturs jau nemainās (nav), un, lai mainītu pasauli, ir jāsāk ar sevi #tolstoy. Kaut gan nezinu, uz šo jautājumu man īsti nav, ko atbildēt. Varu tikai filozofiski, ar vīna glāzi un cigāru rokās piebilst, ka atstāt veco dzīvi un paradumus izrādījās daudz vieglāk, nekā biju gaidījusi. Un man ir prieks redzēt, ka, arī iesoļojot jaunajā, mani sagaida tie paši vecie purni, ar kuriem cauri visām vētrām var iziet (maaaaaans draaaaaaugs, draaaaaaaaaaaaaaaugs!) Bet šīs pārdomas es atstāšu vientuļiem Staburaga saullēktiem, galu galā visiem nav jābūt informētiem par manu iekšējo jūtiņu pasauli.
Nu tas īsumā arī viss, Nebija te nekā īpaši aizraujoša vai smieklīga, bet nevar jau uzreiz, pēc tik ilga laika, sākt ar "my life's so sad it's funny" stāstiem. Visam savs laiks, dārgie kolēģīši, un būs arī stāstiņi no dzīves, tā ka nevajag pārdzīvot. Ja ir vēl viena cigarete paciņā, tad viss ir ok. Stay awesome and follow @laktigalu on twitter. Nē, bet tiešām sekojam, jums tas neko nemainīs, jo tvīti ir reti, bet toties 3 vientuļi puiši sāks justies novērtēti. Vai tad lielākais prieks nav dot? (Kā tad.)
Uz tikšanos!
Ralfīīīņš
