Nu ko, gaidījāt mani, mērkaķi tādi? (Neesmu pārliecināta, bet man liekas, ka tas ir no vienas anekdotes...) Bet patiešām, ilgojāties? Es ceru, ka jā. Savādāk viss, ko es te rakstu būs kaķim zem astes un tad varēšu kārt zobus vadzī.
Tātad, zinu, ka pagājis ilgs laiks, kopš rakstīju, bet laikam pastāstīšu tikai par Mr. Lapiņa, Jankera3, Jančuka, Lapuka, Mēnestiņa vai kā nu jūs tur viņu saucat, dzimšanas dienu un Jāņiem (nudien, tas vārds ir pārāk populārs...) Jau iepriekš atvainojos par muļķīgajiem prikoliem, kas caurvij manu ierakstu, bet kurus no pastāvīgajiem lasītājiem saprot tikai Paula. Kad satiksimies (citā maijā), mēs noteikti, stulbi zirgodamās, jūs apgaismosim šajā jomā.
No Jāņa dzimšanas dienas atmiņā visspilgtāk palikusi dāvanas meklēšana. Viss šis pasākums, kopā ar blakusdarbiem, prasīja 2 dienas. Pirmā diena - satiekamies, lietū dziedādamas tiekam līdz Dominai, tur es saprotu, ka man nav laika tikt atpakaļ uz ķīmisko tīrītavu un uzgrūžu šo darbu Intai, pēc tam apēdam saldējumu, izdomājam ko dāvināsim un šķiramies, jo man jāiet taisīt rasols. Kas attiecas uz rasola taisīšanu, mēs esam īsts pavāru pārītis. Kartupeļus vārījām pusotru stundu, olas trīs reizes likām vārīties no jauna, jo nebija pietiekami, kartupeļus mācējām mizot tikai ar vienu mizojamo un griežot sastāvdaļas, lai nu par ko, bet par formu un lielumu neuztraucāmies, turklāt vēl taisīšanu nepabeidzām, bet vienkārši aizbraucām uz dārzu. Otrā diena - satiekamies nopērkam dāvanu, kura tobrīd vēl likās laba (tā sevī iekļāva milzīgus sērkociņus, pēc skittles smaržojošu sveci spainītī, muļķīgu lukturīti, ēzelīti ar muļķīgu ''I love you'' sirdi ķepās, bērnu pudelīti ar uzrakstu ''vodka'', galīgi tizlu c vitamīnu, līdzņemamo cupcake ar sveci un zemi maisiņā), aizvelkamies līdz Jāņa mājai nokārtot dažas naudas lietas un visu laiku, kamēr viņš pīpē, neveiklī slēpjam dāvanu maisus aiz muguras, aizejam uz Krūzu pēc kartona kastes un ejam mājās. Mana cīņa ar dāvanas saiņošanu bija neaprakstāma, tāpēc nemaz nemēģināšu, bet rezultātā ieguvu ar brūnu leikoplastu vārgi salīmētu, neglītu kasti, kura bija piepildīta līdz augšai ar krievu avīzēm (kriminālā Pēterburga) un pašām dāvanām. Kaste tika aplīmēta ar dāvanu papīru, uz kura attēlotas govis. Diemžēl dāvanu papīrs beidzās, kā rezultātā vienā kastes pusē papīra nebija gandrīz vispār, kamēr otrā bija bezgalīgi daudz, tik ļoti, ka pārvērtās neglīti salīmētā čupā, ko es nevarēju izlabot, jo papīrs bija beidzies. Beigās visu to kubizēto sūdu apsēju ar divām rozā lentēm, kuras nu nekādīgi negribēja iet apkārt, tāpēc nācās tās vidū sasiet kopā un neveiklo savienojuma daļu noslēpt dāvanas apakšā. To ļoti apriebušos lietu nogrūdu Mārtiņa gultā, lai nebūtu jāskatās, un devos uz vannas pusi. Pēc pusstundu ilgām skaistumkopšanas procedūrām, kuras manu izskatu vispār nemainīja, savilku mugurā pretīgu drēbju kombināciju un gāju pie Paulas, lai tālāk dotos uz ''Skroderdienām Silmačos''. Protams, atkal noslinkoju un teātrī kurpes nepārvilku, bet vāzājos apkārt zābakos kā tāds nolāpīts zemnieks. Bet vispār uzvedāmies ļoti kulturāli līdz pat starpbrīža beigām, kad uznāca TĀDA smieklu lēkme, kāda nu patiešām sen nebija bijusi. Vārdu sakot - raudāju, plēsu matus, situ pa ceļiem un locījos, un viss tikai tāpēc, jo pēkšņi apjēdzu mūsu dāvanas patieso vērtību. Pēc izrādes, tikpat jautrā noskaņojumā, mētādamas ''b*e, ko neitrāla, tūlīt pa muti dabūsi'' jokus skrējām mājās (nu labi, braucām ar mašīnu) ātri pārģērbties un paķert skaisto dāvanu. Pēc tam ļoti ilgu laiku nosēdējām pieturā (sēdējām es un dāvana, Paulai vairāk vietas nebija) uztraucoties, smejoties, rakstot uz aizsvīduša stikla un piespiedu kārtā klausoties sliktu krievu repu. Brauciens diezgan pagarlaicīgs, bet toties kad izkāpām galā, pilnīgi tumšā un kriminālā Dārziņu pieturā, kur jau viena kompānija garām aizgāja, sāka pat parādīties tāds kā adrenalīns, ko vēl pavairoja doma, ka tūlīt būs jāpasniedz dāvana. Pēkšņi no stūra izšāvās divi vai vairāki lēkājoši cilvēki, bļaujot ''friendship''. Nu ja, visi jau tur bija tādā jautrā prātā, tā ka mēs nemaz īpaši neizcēlāmies ar savu parasto jautrību. Un visi cilvēki kā cilvēki, tikai Timuram (tiem, kas nezina - vēl viens krievu mīļākais), protams, vajadzēja bakstīt vārīgo kasti un prasīt, kas tur iekšā. Nu jā, beigās jau gan tas dāvināšanas process nemaz nebija tik briesmīgs, kaut gan es tā laikā izrāvu labu tiesu no Jāņa viskija. Tālāk viss notika, kā jau parasti tas notiek ballītēs (sex, drugs, rock'n'roll utt.). Patiešām pieminēšanas vērts ir Timura teiktais ''meitenes, es, meitenes, es'' kaut gan patiesībā viņš nemaz tā nebija domājis. No rīta visi ātri aizlasījās palikām tikai es, Jānis un Timurs (kurš gan cits). Vienīgais, kurš strādāja klusēdams, bija Jānis, pārējie divi apmainījās rupjiem komentāriem (viņš pirmais sāka un muldēja vairāk nekā es), un tad arī kustējāmies mājās. Vispār ballītei nebija ne vainas (baigi gribās nodziedāt ''man šodien 18 gadu...''). Daudz laimes dzimšanas dienā:)
Vai jums, saulītes manas, šķita, ka iepriekšējais apraksts ir diezgan garš? Nu tad saturās, tagad nāk Jāņi. Ak jā, šo drīkst lasīt tikai skaļi klausoties ''Beer beer beer'' dziesmu (otrā pēc kārtas youtubā), atkal un atkal. Kad tā beidzās, tā tūlīt jāuzliek no jauna. Skaidrs? Kāpēc, to paskaidrošu vēlāk. Vispār es pat nezinu ar ko lai sāk. Nu labi, sākšu ar sākumu, precīzāk no vietas, kuru atceros. Man bija baigi jāsteidzas, jo atkal kavēju, tāpēc stāvēdama istabas vidū un vilkdama mugurā kreklu, pēkšņi izplēsu vienu pogu, kas aizlidoja kaut kur pagultē. Pirms ļauties panikai, izdomāju trīs iespējamos risinājumus (vilkt citas drēbes, piešūt pogu, iet tāpat) un izvēlējos, protams, vislaikietilpīgāko. Vismuļķīgākais bija tas, ka nevarēju to pogu atrast, tāpēc atradu citu, kura galīgi nepiestāvēja pārējām un piešuvu (Grišāne ar mani lepotos, jo kaut arī neizskatījās glīti, vismaz turējās stingri un diegu adatā es ievēru jau ar ceturto piegājienu). Pēc tam ļoti steidzos tālāk, secināju, ka esmu sajaukusi laikus un atrodos pie Paulas mājas par agru un vienkārši kārtējo reizi secināju, ka Dieviņš aizmirsis man piešķirt dažas skrūvītes. Nu tālāk viss gāja kā smērēts, trolejbusā pat ēdām mājās ceptus pīrāgus (ierijiet šito). Pie Origo satikām tādu kā pazīstamu purnu, t.i. Matīsu un tad arī Elīnu. Baru, kuram jāpievienojas atpazinām pēc uz guļammaisa uzlīmētas zīmītes, kas vēstīja ''Brantāni'11, pie Jākoba'' , kaut arī guļammaisa īpašniekam rokās nebija saplēsts maximas maisiņš ar lētu alu, kā bija solīts. Vilcienā kārtējo reizi bijām vesels bars, kas droši vien krita uz nerviem pasažieriem (īsti neievēroju). Dzērām visādus kokčikus (nu bet čoini, nu!), sabļāvāmies pāri ejai, spēlējām kārtis, sēdējām zemē un atsevišķi eksemplāri repoja un vicināja tizlas apenes. Galapunktā ar Elīnu apmeklējām Aizkraukles eksluzīvo caurumu grīdā jeb tualeti. Pēc tam saspiedāmies 7 cilvēki vienā mašīnā un bruacām tālāk kā tāda maza reaktīva lidmašīnīte. Nu ja, vēl jau iebraucām pēc kafijas un citiem dzeramajiem un daži labi arī paguva mežmalā notecināt lieko šķidrumu. Galā ilgi spēlējām bumbu un beigās viss beidzās ar futbolu. Tiku komandā ar diviem dzērājiem un tieši pirms spēles spēlēju dzeršanas spēli ar sidru un alu (bet patiešām - nejauciet stipros un gāzētos, it sevišķi tukšā dūšā), nu to ''dzer, dzer, dzer'' spēli. Futbolā guvām tīri normālus panākumus pēc tam, kad mani nostādīja pie ratiem (t.i. vārtos), bet jaukie puiši izturējās tā, it kā es arī būtu iesaistījusies spēlē (bet es domās patiešām biju ar viņiem). Jāņi pagāja visai mierīgi un mans vakara favorīts ir zāli appīpējies D1mage, kurš mūs ~10min. garumā izklaidēja ar nu ļoti saturīgu stāstījumu, no kura nesapratu ne vārda, bet tas netraucēja Jēkabam izspļaut ēdienu un Paulai sulu, savukārt es nemaz līdz ēdienam netiku. Tas jau nekas, ka Jēkabs vēlāk pats sēdēja uz gultas un vervelēja, ka viņam kājā bombī mazas reaktīvās lidmašīnas, runāja par čaļiem, vaļiem un tosteriem utt. Savukārt Matīss aprobežojās ar teikumu ''Acis bez brillēm kā Japānas karogi''. Nākamo dienu arī pavadījām mierīgi (jo lija kā pa Jāņiem), bet vakars bija...nu...ne tik mierīgs. Sāksim jau ar to, ka tā bija Jāņa vārda diena (nu cik jubilejas var būt vienam cilvēkam), tāpēc vakarā mēs savācāmies gala istabā (mēs - Jānis, es, Matīss, Elīna, Paula). Elīna uzreiz aizmiga, bet pārējie sasēdāmies uz galda un izvilkām viskiju un mršmelovus, kurus cepām uz sveces, uzspraužot uz vecām adāmadatām (nu labi, es neesmu pārliecināta, ka viņas bija vecas, bet nu pēc mūsu oriģinālās zakuskas tāpat vairs nebija lietojamas). Visa viskija pudele laikam izgāja apļos četros un pēc tam vīriešu kārtas pārstāvji drosmīgi devās uz tumšo kūti, lai nozagtu aliņu kādam nelaimīgajam, kurš kalna mājiņā tobrīd pīpēja zāli. Kamēr šie bija prom, omulīgi pļāpājām ar Paulu, līdz pēkšņi aiz durvīm atskanēja soļi un sauciens ''O! Vobla! Davai, ņemam!'' Tad kopīgi ēdām voblu un tā tas atkārtojās vēl divas reizes, katrreiz nozogot jaunu voblu un aliņus. Bet, ak vai, kaut kur pa vidu notika vēsturisks mirklis, ko nekad nevajadzēja pieļaut. Kaut kādā veidā šie abi, krietni kunga prātā būdami, secināja, ka abi divi zina dziesmu, kuras nosaukums ir ''Beer beer beer''. Tālāk šī dziesma tika sameklēta youtube un turpmākā vakara gaitā atskaņota vidēji reizes 50. Bet tas vēl nav ļaunākais. Ja sākumā mums ar Paulu likās, ka viņu divās ne-balsīs izbļautais ''omnibusa'' fragments ''un aizbrauc nezināmā virzienā'' ir tīri smieklīgs un nekaitīgs, tad brīdis, kad viņi sāka dziedāt ''beer'' dziesmu, vēl nezinādami vārdus, jau kļuva nedaudz biedējošs. Nē nu īstenībā jau viņi ātri iemācījās pēdējās divas rindas un beigās izklausījās apmēram tā:
Vai jums, saulītes manas, šķita, ka iepriekšējais apraksts ir diezgan garš? Nu tad saturās, tagad nāk Jāņi. Ak jā, šo drīkst lasīt tikai skaļi klausoties ''Beer beer beer'' dziesmu (otrā pēc kārtas youtubā), atkal un atkal. Kad tā beidzās, tā tūlīt jāuzliek no jauna. Skaidrs? Kāpēc, to paskaidrošu vēlāk. Vispār es pat nezinu ar ko lai sāk. Nu labi, sākšu ar sākumu, precīzāk no vietas, kuru atceros. Man bija baigi jāsteidzas, jo atkal kavēju, tāpēc stāvēdama istabas vidū un vilkdama mugurā kreklu, pēkšņi izplēsu vienu pogu, kas aizlidoja kaut kur pagultē. Pirms ļauties panikai, izdomāju trīs iespējamos risinājumus (vilkt citas drēbes, piešūt pogu, iet tāpat) un izvēlējos, protams, vislaikietilpīgāko. Vismuļķīgākais bija tas, ka nevarēju to pogu atrast, tāpēc atradu citu, kura galīgi nepiestāvēja pārējām un piešuvu (Grišāne ar mani lepotos, jo kaut arī neizskatījās glīti, vismaz turējās stingri un diegu adatā es ievēru jau ar ceturto piegājienu). Pēc tam ļoti steidzos tālāk, secināju, ka esmu sajaukusi laikus un atrodos pie Paulas mājas par agru un vienkārši kārtējo reizi secināju, ka Dieviņš aizmirsis man piešķirt dažas skrūvītes. Nu tālāk viss gāja kā smērēts, trolejbusā pat ēdām mājās ceptus pīrāgus (ierijiet šito). Pie Origo satikām tādu kā pazīstamu purnu, t.i. Matīsu un tad arī Elīnu. Baru, kuram jāpievienojas atpazinām pēc uz guļammaisa uzlīmētas zīmītes, kas vēstīja ''Brantāni'11, pie Jākoba'' , kaut arī guļammaisa īpašniekam rokās nebija saplēsts maximas maisiņš ar lētu alu, kā bija solīts. Vilcienā kārtējo reizi bijām vesels bars, kas droši vien krita uz nerviem pasažieriem (īsti neievēroju). Dzērām visādus kokčikus (nu bet čoini, nu!), sabļāvāmies pāri ejai, spēlējām kārtis, sēdējām zemē un atsevišķi eksemplāri repoja un vicināja tizlas apenes. Galapunktā ar Elīnu apmeklējām Aizkraukles eksluzīvo caurumu grīdā jeb tualeti. Pēc tam saspiedāmies 7 cilvēki vienā mašīnā un bruacām tālāk kā tāda maza reaktīva lidmašīnīte. Nu ja, vēl jau iebraucām pēc kafijas un citiem dzeramajiem un daži labi arī paguva mežmalā notecināt lieko šķidrumu. Galā ilgi spēlējām bumbu un beigās viss beidzās ar futbolu. Tiku komandā ar diviem dzērājiem un tieši pirms spēles spēlēju dzeršanas spēli ar sidru un alu (bet patiešām - nejauciet stipros un gāzētos, it sevišķi tukšā dūšā), nu to ''dzer, dzer, dzer'' spēli. Futbolā guvām tīri normālus panākumus pēc tam, kad mani nostādīja pie ratiem (t.i. vārtos), bet jaukie puiši izturējās tā, it kā es arī būtu iesaistījusies spēlē (bet es domās patiešām biju ar viņiem). Jāņi pagāja visai mierīgi un mans vakara favorīts ir zāli appīpējies D1mage, kurš mūs ~10min. garumā izklaidēja ar nu ļoti saturīgu stāstījumu, no kura nesapratu ne vārda, bet tas netraucēja Jēkabam izspļaut ēdienu un Paulai sulu, savukārt es nemaz līdz ēdienam netiku. Tas jau nekas, ka Jēkabs vēlāk pats sēdēja uz gultas un vervelēja, ka viņam kājā bombī mazas reaktīvās lidmašīnas, runāja par čaļiem, vaļiem un tosteriem utt. Savukārt Matīss aprobežojās ar teikumu ''Acis bez brillēm kā Japānas karogi''. Nākamo dienu arī pavadījām mierīgi (jo lija kā pa Jāņiem), bet vakars bija...nu...ne tik mierīgs. Sāksim jau ar to, ka tā bija Jāņa vārda diena (nu cik jubilejas var būt vienam cilvēkam), tāpēc vakarā mēs savācāmies gala istabā (mēs - Jānis, es, Matīss, Elīna, Paula). Elīna uzreiz aizmiga, bet pārējie sasēdāmies uz galda un izvilkām viskiju un mršmelovus, kurus cepām uz sveces, uzspraužot uz vecām adāmadatām (nu labi, es neesmu pārliecināta, ka viņas bija vecas, bet nu pēc mūsu oriģinālās zakuskas tāpat vairs nebija lietojamas). Visa viskija pudele laikam izgāja apļos četros un pēc tam vīriešu kārtas pārstāvji drosmīgi devās uz tumšo kūti, lai nozagtu aliņu kādam nelaimīgajam, kurš kalna mājiņā tobrīd pīpēja zāli. Kamēr šie bija prom, omulīgi pļāpājām ar Paulu, līdz pēkšņi aiz durvīm atskanēja soļi un sauciens ''O! Vobla! Davai, ņemam!'' Tad kopīgi ēdām voblu un tā tas atkārtojās vēl divas reizes, katrreiz nozogot jaunu voblu un aliņus. Bet, ak vai, kaut kur pa vidu notika vēsturisks mirklis, ko nekad nevajadzēja pieļaut. Kaut kādā veidā šie abi, krietni kunga prātā būdami, secināja, ka abi divi zina dziesmu, kuras nosaukums ir ''Beer beer beer''. Tālāk šī dziesma tika sameklēta youtube un turpmākā vakara gaitā atskaņota vidēji reizes 50. Bet tas vēl nav ļaunākais. Ja sākumā mums ar Paulu likās, ka viņu divās ne-balsīs izbļautais ''omnibusa'' fragments ''un aizbrauc nezināmā virzienā'' ir tīri smieklīgs un nekaitīgs, tad brīdis, kad viņi sāka dziedāt ''beer'' dziesmu, vēl nezinādami vārdus, jau kļuva nedaudz biedējošs. Nē nu īstenībā jau viņi ātri iemācījās pēdējās divas rindas un beigās izklausījās apmēram tā:
''Beer beer beer
I'm...(neveikla murmināšana)
Beer beer beer
I'm gonna...(murmināšana)
I like drinking beer
LOVELY LOVELY BEER!''
Pēdējā frāzē viņi vienmēr ielika visu sirdi un dvēseli, bļaudami, ķērkdami, piešļūkdami melodijai, locīdami balsis un kratīdami galvas. Bet arī tas vēl nebija viss. Pēc neilga laika viņiem bija jāiet uzpīpēt un varētu jau domāt, ka vismaz ārā būs miers, bet manu mierīgo sarunu ar Paulu pēkšņi iztraucēja ļoti emocionālā , no pagalma skanošā pēdējā rindiņa, kas citā reizē būtu aizskārusi manas sirds dziļākās stīgas, bet šoreiz man traucēja apziņa, ka tas vienlīdz varētu arī aizskart kaimiņu naktsmieru. Gāju ieviest kārtību, bet nekas nemainījās. Un tā līdz pat brīdim, kad Matīss atzina, ka ir ''galīgā vafelē'' un ieslēdz krievu popu. Beigās viss beidzās ar vemšanu aiz krūmiem un roltonu ēšanu, līdz Matīss ar plašu žestu aizmeta šķīvi pagaldē pie pudelēm un bundžām, un aizgājām gulēt. (Vēl kaut kur vidū Jēkabs paguva atkal nobaudīt zāli un uztaisīt awesome seju. Vai varbūt tas nebija tovakar?) Nākamo rītu īpaši spilgti neatceros (pēc tādas nakts laikam nav nekas pārsteidzošs). Atceros tikai, kā gaidījām Jāņa tēti uz puteikļainā ceļa pie rozā mājas, lai viņš trīs no mums laipni uzņemtu savā mašīnā un aizvestu mājās.
Laikam tas arī īsumā viss un paldies par uzmanību. Varētu taisīt vēl aprakstu, bet pulkstenis ir 5:33 un man 12:00 jābūt skolā, tāpēc varbūt labāk taisīties uz gultu. Paldies visiem, kas padara šo vasaru labāku un tad jau vēl cerams tiksimies:)
Rāāālfiņš.
P.S. SANDRA!!! APSVEICU DZIMŠANAS DIENĀ!!!:)
Jāņi 2011
