Es nezinu ar ko lai sāk. Nespēju atcerēties visu, kas noticis(neesmu dzērusi). Kā vienmēr mēģināšu sakopot visu pa punktiem. Paskatīsimies, kas no tā iznāks.
1.Visai interesanti Jāņi. Protams, tajā dienā, kad iebraucām Kandavā, es tieši biju ieslēgusi ''esmuarvisuneapmierināta'' un ''manadzīveirstulba'' garīgo, turklāt tas bija tieši Jāņu vakars. Čakarēju smadzenes visiem pēc kārtas un nekas man nepatika. Sākot ar to, ka pļavā pārvērtos par staigājošu pierādījumu, ka cilvēki, kas sirgst ar dažādu augu radītu alerģiju, izskatās diezgan briesmīgi un beidzot ar to, ka, manuprāt, bija savākušies pārāk maz cilvēku, man nāca miegs, man nepatīk mans vainags utt. vienīgi biju apmierināta ar manis un Paklāja padarīto darbiņu, proti - nopļauto mauriņu sētmalē. Kad pēc krietnas kafijas tases mazliet atguvu pozitīvismu, sapratu, ka Jāņi tomēr nav galīgi zemē metama lieta. Paspējām ar Elīnu izstaigāt pus Kandavu, pierīties kā cūkas, palasīt, izgulēties, izsmieties(tie vienlīdzīgie teikuma locekļi mani kapā iedzīs) un sagaidīt viņas vecākus, un tas viss tikai līdz apmēram 1:00, kad devāmies uz Zaļumballi. Protams, 15 min. pirms iziešanas es Intai pateicu, ka viņa pretīgi izskatās un par daudz palaiž muti, viņa mani pasūtija di*st, un pēc tam palūdza vai nevaru viņai uzpīt vainagu. Es viņu pasūtīju uz to pašu vietu, rezultātā mamma uz mani sadusmojās un uzpina pati. Nice. Vienmēr es vainīga.
Sākumā likās, ka zaļumballe būs tikpat ļoti garām kā pagājušogad, bet nē - es dabūju padejot ar 21 gadu vecu lauķi, kurš bija tik piedzēries, ka man nācās viņu stumdīt pa estrādi, atbildēt uz viņa stulbajiem jautājumiem un just kā viņš nespēj savaldīt roku, kura tikai retu reizi nonāca uz mana vidukļa. Elīna toties dabūja 16 gadīgu urlu, ar iesauku Kimmels, kurš nekustējās vispār:D
Vēl atceros kā skrēju izčurāt lielo daudzumu šampanieša, kvasa un sulas, katru otro minūti, katrreiz pārāk tuvu ceļam, bet...vai nav vienalga?:D
Pēc tam iešana mājās un tradicionālā vainaga mešana kokā. Vainags teica, ka apprecēšos pēc gada. Kā tad, ar pagājušā gada mešanas mākslu, man bija jāaprecās kaut kur ap 80, bet neesmu pārliecināta, uz beigām vairs neskaitīju.
Otrā diena? Viss, kas tur notika - ideāli vēlā pamošanās(sīkie spēlēja datoru, man patīk pamosties no izsauciena ''Jā, apdzen viņu, jā, piedod gāzi, davāāāi!!''), futbola sezonas atklāšana Kandavas stadionā, zemeņu kastes izēšana un jautrais vakars.
Kad braucām projām, man bija iestājusies mērena depresija un viss noriebies. Abas ar Paklāju, mašīnā uzreiz aizmigām, un apstājām tikai tad, kad mašīna strauji nobremzēja. Protams, ka mēs nebijām Rīgā, tikai kaut kādā dīvainā lauku apvidū un Elīnas tēta galva iebāzās pa logu un prasīja vai mēs negribam apskatīt apjomīgāko ozolu Baltijā. Elīna viņu pasūtīja ar vārdiem: ''Tev izskatās, ka es gribu apskatīt kaut kādu tur ozolu?'', un jāsaka, ka es pilnīgi piekritu. Tiklīdz kā vecāki bija aizgājuši un atstājuši mūs pieskatīt Valteru, mēs sākām mosties. Vispirms mana dārgā māsīca pateica kaut ko šausmīgi smieklīgu, es tikai nevaru nekādīgi atcerēties, bet tas ir svarīgi, jo šī frāze man atgādināja, ka vairāk par visu pasaulē es gribu redzēt podu. Bet kā jau es teicu, krūmos nevar līst, ja nu es nejauši būtu apgānījusi to ozolu? Tad ieraudzīju mazu koka mājiņu un iekšā mani gaodīja aicinošs, veclaicīgs caurums grīdā. Nu, vai nav jauki? Vēlmes dažkārt piepildās tik ātri.
Pēc tam piebraucām pie Pūres kārtējā ievārījumu veikala, un mašīnā divas drausmīgi gribošas meitenes tika apgādātas ar lielizmēra zemeņu kasti, kas bija jāmēģina aizgādāt līdz Rīgai sveika un vesela. Tā nu mēs aizmugurējā sēdeklī, sveikas un veselas, draudzīgā klusumā ēdām zemenes un brīžiem visi apsmējām Džastina Bībera balsi. Apmēram kastes pusē Elīna paziņoja, ka viņai sāk parādīties zemeņu sviedri un viņas mamma mūs mīļi palūdza beigt rīt kā cūkām. Tālāk pilnīgs nasings līdz pat mājām.
2.Pēc tam tikos ar Simonu. Secināju trīs lietas. Pirmā - dažreiz man gribētos viņu iekaustīt ar beisbola nūju, bet pēc ilgāka laika man vienmēr ir prieks viņu redzēt. Viņai ir tik sasodīti lipīgi smiekli, par kuriem vairāk varu pastāstīt trešajā secinājumā. Un pie trešā mani noveda saruna ar viņu. Atcerējos lietu, ko agrāk sev atkārtoju regulāri, bet pēdējā laikā bija piemirsies. KATRS PATĪKAMAIS SĪKUMS DZĪVĒ IR IEMESLS LAI PRIECĀTOS. Vēl vairāk. Tieši sīkumi dara mani laimīgu. Manu draugu smiekli, mana interesantā un lielā ģimene, kārtīgs ēdiens, svētki labā kompānijā, labas grāmatas, joki filmās, kāda rindiņa dziesmā, jebkāda veida deja, saldas smaržas, šampanieša glāze, spīdīgas lietiņas, daba...es aizraujos, bet es varētu turpināt mūžīgi. Šobrīd priecājos par mana rajona skaistumu rītausmā, īstu piparmētru tēju, kas kūp manā priekšā un par to, ka man nav augoņu. Ir labi būt bērnišķīgam.
3.Šodien tikos ar Paulu. Tomēr tāds ļoti foršs cilvēks. Jauka pastaiga.
4.Nolēmu turpmāk rakstīt katru svētdienas vakaru un dažreiz iemest pāris bildes ar galvenajiem notikumiem. Tas palīdzēs manam blogam neatrofēties.
5. Man ir tik daudz apņemšanos, ka pietiks visam mūžam. Ceru, ka vairs nenāks klāt jaunas(bet es tiešām taisos iemācīties braukt ar moci).
6.Zinu, ka šeit nekas nebija par ģitārām. Tātad Sandra šo īpaši negribēs lasīt, tāpēc es to labošu. Viens no maniem slepenajiem, mazajiem prieciņiem, ir vērot kā iemirdzas Sandras acis un uzstaro seja, kad viņa ierauga ''Les Paul'' ģitāru. Mani tās ģitāras neinteresē nevienā galā, bet es varu viņām pateikties par šo. Paldies.
7.Nospiedīšu ''publicēt ziņu'' tikai rīt no rīta, kad būs pieeja fotogrāfijām. Bet paturiet prātā, ka es to rakstīju jaukā vasaras naktī, un tāpēc te sarakstīts tik daudz muļķību. Paldies par pacietību, mīļie. Mīlu jūs visus:)
Bye!
The loovin' spoonful - Do you believe in magic
Do you believe in magic
In a young girls heart
In a young girls heart
How the music can free her
Whenever it starts
